2025.gada 11. jūlijs bija briesmīga diena. Katastrofa. Pārguruši un izbadējušies tā, ka neatteiktos no suņu barības, mēs vērāmies pār Kauņas pilsētu no skatu laukuma, kas bija izvietots blakus Vītauta Dižā vārdā nosauktai universitātei. No kalna pavērās varens skats, ko varētu iemūžināt bildē un varbūt pat uztaisīt par atklātnīti draugiem, ja vien iepriekšējā dienā nebūtu sabojājusies fotokamera. Vai jau pieminēju, ka lija? Ak, nē? Nu, vispār, jau lija, taču bijām pārāk noguruši, lai meklētu patvērumu, tāpēc izvēlējāmies vienkārši salīt. Agnese un Keita sēdēja uz slapjā soliņa, bet Jūsu pazemīgais kalps viedtālruņa aplikācijā meklēja īsāko ceļu uz viesnīcu. Es pacēlu galvu, lai uzdotu jautājumu par ēšanas opcijām, un pasaule apgriezās kājām gaisā.
Likteņtēvs lietainajā dienā mūsu priekšā bija nolicis, iespējams, vienīgo cilvēku, kas tobrīd Kauņā nēsāja saulesbrilles. Zem melnā “Public Enemy” kepona nebija iespējams noslēpt blondās matu cirtas, un es sapratu mans iepriekšējās dienas pareģojums ir piepildījies. Te nu viņš bija — īstais un vienīgais Dafs Makkagans! Apjukumā es pamāju Guns N’ Roses basģitāristam ar roku, uz ko viņš smaidot atbildēja. Lai gan esmu introverts, biju saņēmis visu pasaules drosmi uzjautāt, vai varam uztaisīt kopbildi. “Nekādu bilžu,” nez no kurienes iznira Dafa miessasargs un norādīja man īsto vietu, “šis ir privāts pasākums.” Un vai maz citādi varēja būt briesmīgajā, lietainajā, izsalkuma un noguruma māktajā 2025. gada 11. jūlija dienā? “Viss kārtībā,” apsargu, laipni smaidot, apsauca Dafs, “šie ir tikai daži, labi cilvēki. Uztaisīsim foto, tas aizņems pāris minūšu!” Tā nu es tiku pie bildes ar pašu Dafu Makkaganu, bet Keita pie ģitāras mediatora. Tikai pāris minūšu vēlāk attapām, ka delegācijā ir arī Dafa sieva Sūzena Holmsa-Makkagana, un miesassargs patiesībā ir lāga zellis, kurš tikai dara savu darbu. Starp citu, arī Dafs un viņa sieva bija ļoti laipni. Kādas desmit minūtes vēlāk, kad viņu gids beidza stāstījumu, promejot pāris arī atvadījās no mums.
Lieki piebilst, ka, satiekot Dafu, saņēmām enerģijas lādiņu, kas pielīdzināms nelielas atombumbas sprādzienam. Atgriezāmies pie jautājama, kur Kauņā paēst, kā arī nonācām pie jauna — ko vēl varētu apskatīt Kauņas vecpilsētā? Un ja reiz esam nonākuši līdz jautājumu tēmai, domāju, ka ikviens, ja ne līdz šī raksta izlasīšanai, tad vismaz tagad, domās vai skaļi, ir uzdevis sev jautājumu: “Kā satikt Dafu Makkaganu Kauņā?” Esam sagatavojuši Tev piecu soļu ceļvedi, kas kā bāka vadīs tiešā ceļā uz mērķa sasniegšanu. Mums līdzi, lasītāj!
1) Izvēlies laiku, kad Dafs uzstājas Kauņā
Šis ir ļoti svarīgs punkts. Statistika rāda, ka izredzes sastapt Dafu Makkaganu Kauņā krietni palielinās laikā, kad mūziķis uzstājas šajā pilsētā. To varam apliecināt arī mēs, jo sastapām viņu nākamajā dienā pēc Guns N’ Roses koncerta.
2) Piedzīvo vīziju par Dafa sastapšanu
Ticiet vai nē, bet Dafa Makkagana satikšanu es paredzēju jau iepriekšējā dienā, staigājot pa Laisves aleju. Teicu Agnesei, ka mums jāieiet kādā suvenīru bodītē un jānopērk kartīte, kuru Dafs varētu parakstīt (nevis Slešs, Aksels Rouzs, Dizijs vai vēl kāds, bet tieši Dafs. Vīzija bija skaidra). Mums ir doma rakstīt stāstus ne tikai par ceļojumiem kā “Pastkarte no Barselonas” un “Pastkarte no Romas”, bet arī par cilvēkiem, piemēram, “Pastakarte no piekrastes zvejnieka” vai “Pastkarte no zvaigžņu pētnieka”. Šī būtu “Pastkarte no rokzvaigznes”. Diemžēl nekādas interesantas kartītes neatradām, tāpēc autogrāfu mums nav.
3) Ne vairāk kā četras stundas miega
Iepriekšējā dienā apmeklējām Guns N’ Roses koncertu un viesnīcā atgriezāmies pēc pusnakts. Tā kā Agnesei bija jābrauc pie stūres, viņa uzreiz aizgāja gulēt, bet es nolēmu vēl pieslīpēt vecpilsētas apskates plānus. Maķenīt aizrāvos. No rīta mums bija rezervēta ekskursija ar gidu pa IX fortu, tāpēc bija jāceļas agri, un man sanāca pagulēt vien četras stundas. Brīžam nomodā mani turēja tikai lietus. Ja ceļojumā plāno koncerta apmeklējumu, neiesakām nākamajā rītā rezervēt ekskursijas. Tās noteikti nebūs jēgpilnas, kur nu vēl baudāmas, ja vien neplāno satikt Kauņā Dafu Makkaganu, protams.
4) Izjauc filmēšanas procesu! Divreiz
Tā kā gulēts nebija tikpat kā nemaz, es nepievērsu lielu uzmanību e-pastam no IX forta administrācijas, kurā bija kaut kas minēts par autostāvvietām. Nodomāju, ka gan jau būs labi, aizbrauksim galā un tad jau skatīsimies. Labā ziņa bija tā, ka autostāvvietā bija palikušas divas brīvas, bet sliktā — jau pa gabalu redzēju, ka pie muzeja durvīm stāv milzīga rinda ar cilvēkiem. Bija skaidrs, ka 10 minūtēs to izstāvēt nebūs iespējams un nāksies kavēt tikšanos ar gidu. Noparkojām auto vienā no brīvajām vietām un naskā solī steidzām uz rindas galu. Lai process notiktu raitāk, nolēmām, ka Keita un Agnese iestāsies rindā, bet es mēģināšu atrast mūsu gidu vai vismaz iegūt informāciju par iepriekš rezervētajām ekskursijām. Dažkārt ar šīm biļetēm var rindu apiet. Pārsteidzošākais bija tas, ka neviens tuvākajā apkārtnē neko nezināja ne par gidiem, ne biļetēm, ne muzeju kopumā. Pēc dažām minūtēm pienāca kāds kungs un paskaidroja, ka šeit notiek mākslas filmas uzņemšana. Nolādēts! Es pavēros apkārt un patiesi, mēs atradāmies pašā filmēšanas laukuma epicentrā. Centāmies no tā izkļūt, bet mūsu nesaskaņoto performanci un pārvietošanos pamanīja režisors, kas sāka bļaut ruporā kā traks. Tā bija kāda no skandināvu valodām, kuru nesapratām, taču jutu lāstus birstam pār mūsu galvām.
Tikām pie savām biļetēm citā ēkā un, ar nelielu nokavēšanos, bet gidu sastapām. Viņš paskaidroja, ka daļa teritorijas ir slēgta filmēšanas dēļ un atvainojās par neērtībām. Kad ekskursija bija galā, atgriezāmies pie bēdīgi slavenā filmēšanas laukuma. Problēma bija tāda, ka mūsu auto joprojām bija daļa no tā. Es rūpīgi novērtēju situāciju, kas bija kļuvusi vēl nelabvēlīgāka. Tagad laukums bija noslēgts un norobežots ar konusiem. Plāns bija sekojošs: es iejukšu pūlī un mēģināšu nokļūt līdz konusiem, bet Agnese un Keita tikmēr aizlavīsies līdz mašīnai. Pēc manas zīmes Agnese sāks braukt, bet es acumirklī aizvākšu konusus un ielēkšu garām braucošajā mašīnā. Kādas desmit sekundes pēc tam, kad bijām šķērsojuši laukuma robežu, mūs atkal pamanīja režisors, kurš nu jau auroja kā pats Nelabais! Lai gan pēdējo reizi biju sportojis skolas laikā un ja tiktu dibināts “Mazkustīgā dzīvesveida entuziastu klubiņš”, droši vien tiktu nopietni apsvērta arī mana kandidatūra tā prezidenta amatā, todien es jozu ko kājas nes, lai aizvāktu no ceļa konusus. Agnese spieda pedāli grīdā, un mēs traucāmies prom neatskatoties.
5) Atturies no vēlmes izjaukt vēl kādu pasākumu
Kad atgriezāmies Kauņas centrā, lija lietus. Mums bija paredzēta divu stundu ekskursija pa Kauņas rātsnamu, taču tur notiekošo kāzu dēļ ēka bija slēgta. Mums nebija nedz vēlmes, nedz spēka izjaukt vēl vienu pasākumu, tāpēc samierinājāmies ar skarbo realitāti — paliksim bez “Baltā gulbja” iepazīšanas. Tā vietā uzņēmām virzienu uz Aleksotas funikulieri. Un te nu mēs bijām — pārguruši un izbadējušies stāvējām lietū un vērāmies pāri Nemunas upei uz Kauņu. Un mūsu priekšā no zila gaisa parādījās, iespējams, vienīgais cilvēks, kurš tobrīd Kauņā nesāja saulesbrilles…
Ko apskatīt Kauņā?
Pēcvārds
Dažkārt šķietami briesmīgākie ceļi mūs aizved pie satriecošākajiem galamērķiem un atziņām. Kas to būtu domājis, ka lietainā, pārpratumu pilnā, bezmiegā un pusbadā pavadītā diena kļūs par vienu no gaišākajām dienām mūsu dzīvēs? Nezinu, vai kāda rokzvaigzne par to ir aizdomājusies un vai spēj apjaust, cik daudz prieka un pozitīvu emociju ienes cilvēku dzīvēs, veltot tiem vienu minūti. 60 sekundes, kas paliks mūsu atmiņās mūžam un kuras atcerēsimies pelēkajās, lietainajās dienās. Kas zina, varbūt Keitas mediators pat piedalīsies jaunu skaņdarbu darināšana? Paldies Tev, Daf!