Ceļojums uz Lietuvu: Kauņa

Pēdējos gados Kauņa ir kļuvusi par vienu no iecienītākajiem tūrisma galamērķiem latviešu vidū. Šo popularitāti ir veicinājusi spilgtā koncertu programma, ko pilsēta piedāvā. Šovasar vien Kauņā ir uzstājušies vai uzstāsies Rods Stjuarts, Džastins Timberleiks, Kailija Minoga, Robijs Viljamss, Post Malone un, protams, Guns N’ Roses, kas kļuva par mūsu galveno iemeslu Kauņas apmeklējumam. Tiklīdz iegādājāmies biļetes uz leģendārās rokgrupas koncertu, sapratām, ka tā ir lieliska iespēja pie reizes apceļot Lietuvu un atzīmējām ceļojuma žurnālā četru dienu ceļojumu.

Ceļš uz Kauņu un pastaigu taka koku galotnēs

Uz Kauņu izbraucām pēc plāna, ap plkst. 08.00. Debesis bija nomākušās, un sinoptiķi brīdināja par vakarā gaidāmo negaisu Kauņā, taču mēs bijām koncertam gatavi. Ceļojums ar auto sniedz tādu burvīgu priekšrocību kā iespēju sapakot visas vajadzīgās un vēl veselu lērumu nevajadzīgu mantu. Bijām bruņojušies ar lietussargiem, lietus mēteļiem, rezerves apaviem un ko tik vēl ne.

Pa ceļam uz Kauņu bijām ieplānojuši izstaigāt “Medžių lajų takas” jeb “Pastaiga koku galotnēs” dabas taku, kas atrodas aptuveni 10 km no Anīkščiem. No Rīgas gan pārbrauciens sanāk garāks, un es to dēvētu par “piedzīvojumu vairāk nekā 200 km garumā”.

Līņāja lietus, un es vēroju, kā pelēkie mākoņi steidza pār Zemgales laukiem. Te aiz loga pavīdēja lupīņu lauks, te stārķis bija lepni uzkāpis uz labības ķīpas, bet vanags uz liela koka krusta jau bija glancēta žurnāla cienīgs kadrs. Diemžēl mums nebija laika, lai apstātos un iemūžinātu šos brīnišķīgos mirkļus fotokamerā. Pirmā piespiedu pietura gan brieda īsi pirms Biržiem. Ceļojuma kafija bija darījusi savu, un labierīcību apmeklējums bija kļuvis par, ja ne dzīvības un nāves jautājumu, tad pašcieņas saglabāšanas absolūtu nepieciešamību pavisam noteikti. Neviena benzīntanka, kad tos tik ļoti vajag. Un te piepeši mūsu skatam pavērās “Viada” zīme. Lai slavēts Visuma Arhitekts! Un viņa savdabīgā humora izjūta. Tieši tobrīd pie benzīntanka, kurā bija izvietota viena vienīga tualete, bija piestājis autobuss, kas veda ekskursijā pensionārus. 20 minūtes rindā uz labierīcībām šādā situācijā ļauj apzināties to, ka laiks patiesi ir relatīvs. Par laimi viss biedzās labi un ap plkst. 11.30 bijām sasnieguši Galotņu taku.

Galotņu taka

Aizgājām uz informācijas centru un iegādājāmies biļetes. Pieaugušajiem biļetes maksāja 5 EUR, bet skolēniem un studentiem 2,5 EUR. Varēja darīt arī otrādi, vispirms doties aplūkot Puntukas akmeni, kas ir otrs lielākais akmens Lietuvā, tad izstaigāt Galotņu taku un biļetes pirkt pēc tam. Šī interesantā kartība gan ļauj dabas takas apmeklētājiem izsprukt arī bez biļešu iegādes, bet tās jau ir organizatoru problēmas.

Galotņu taka nav gara, kopumā pa apkārtni nostaigājām aptuveni divus kilometrus. Vispirms šķērsojām tiltu pār Šventojas upi, tad atgriezāmies un devāmies aplūkot Puntukas akmeni. Tiek uzskatīts, ka 446 tonnu smagais Puntukas akmens pirms daudziem tūkstošiem gadu ar ledājiem ir atceļojis uz Lietuvu no Somijas. Vietējiem gan ir cita versija. Leģenda vēsta, ka akmeni te atstājis velns, kas ar to vēlējies Anīkšču baznīcu iznīcināt. Velna nodomus esot pārtraukusi gaiļa dziesma. Nelabais akmeni nometis, meties bēgt un kopš tā laika nav manīts, bet Puntukas akmens te stāv vēl šobaltdien.

Turpat pie akmens sākās Pastaigu taka koku galotnēs. Nomākušās debesis un tālumā sabiezējusī migla radīja lielisku fonu fogrāfijām. Taku izgājām bez steigas un noslēgumā uzkāpām skatu tornī. Tā kā smidzināja lietus, kas, ļoti iespējams, nobeidza arī mūsu fotokameru, devāmies uz auto, bet teritorijā ir pieejamas arī piknika vietas. Citkārt būtu te padzēruši tēju.

Pa ceļam no Galotņu takas uz Kauņu saņēmām ziņu no viesnīcas, ka lielā pieprasījuma un darba apjoma dēļ numuriņš varētu laicīgi nebūt gatavs. Ar šādām situācijām gan laikam koncertu dienās ir jārēķinās.

Kad ieradāmies galamērķī ap plkst 14.30, viss bija sagatavots. Novietojām auto viesnīcas stāvvietā, piereģistrējāmies, samaksājām pilsētas nodokli (katram pieaugušajam 2 EUR) un devāmies iepazīt Kauņu.

Laisves aleja

Mūsu viesnīca atradās pie Laisves alejas, kas ir garākā gājēju iela Austrumeiropā, un tulkojumā nozīmē “Brīvības aleja”. Vēlāk uzzinājām, ka uz šīs ielas, protestējot pret padomju režīmu Lietuvā, 1972. gadā pašaizdedzinājās lietuviešu vidusskolēns Roms Kalanta, kurš ir kļuvis par Lietuvas pretošanās kustības simbolu.

Iesākumā aizgājām līdz Kauņas Miķeļa baznīcai un tad pa Laisves aleju devāmies Pagalma galerijas virzienā. Abās ielas pusēs bija izvietoti veikaliņi, kafejnīcas, bāri, saldējumu kioski, amatnieku darbnīcas un suvenīru bodītes. Es ierosināju vienā tādā ieiet, lai iegādātos pastkarti, kuru pēcāk varētu iedot parakstīt Guns N’ Roses basģitāristam Dafam Makkaganam. Nezinu no kurienes radusies, bet mani nepameta sajūta, ka nešaubīgi mēs viņu satiksim. Pastkaršu izvēle nebija diez go plaša, vien parastās bildes ar Kauņas pili. To nu man galīgi negribējas. Es lūkoju pēc kaut kā oriģinālāka, tāpēc ideju par pastkarti nācās atmest. Pie strūklakas esošās kafejnīcas bija ļaužu pilnas. Vairums bija pilsētas viesi, kas ieradušies uz Guns N’ Roses koncertu, un daudzviet bija dzirdama arī latviešu valoda. Gaisotne uz Brīvibas alejas bija vasarīgi dzirkstoša.

Kauņas ielu māksla

Starpkaru periodā Kauņa kļuva par Lietuvas galvaspilsētu. Tālaika modernās arhitektūras un vietējo dāmu izsmalcinātās stila izjūtas dēļ pilsētu sāka dēvēt par “Mazo Parīzi”. Jāsaka, ka kopš tā laika Kauņa nav zaudējusi ne kripatiņas stila izjūtas, un, sekojot pasaules modes tendencēm, pilsētas mūri, ietves, tuneļi un māju sienas ir kļuvuši par ielu mākslinieku “audeklu”.

Mūsu pēcpusdienas plāns bija sajust šo Kauņas pulsu un iepazīties ar ielu mākslu. Un ar ko gan citu sākt, ja ne ar Pagalma galeriju (Kiemo Galerija)? Pagalma galerija ir neliels, bet omulīgs murāļu un citu mākslas objektu ieskauts Kauņas pagalms, kuru izveidojis mākslinieks Vitjanis Jakas. Kad mākslinieks ievācās kādā no pagalma dzīvokļiem, viņš pamanīja, ka kaimiņi ir atsvešinājušies un neatceras pagalma kopīgo vēsturi. Lai situāciju mainītu, mākslinieks sāka pārnest uz sienām to ģimeņu fotogrāfijas, kas šeit agrāk dzīvojušas. Un, kā mēdz teikt, pārējais jau ir vēsture. Pagalma galerija ir kļuvusi par vienu no iecienītākajām apskates vietām Kauņā. Es kādu laiku pavēroju ļaudis, kas iegriezās pagalmā, un nedomāju, ka kaut viens no atnākušajiem bija vīlies. Pagalma galerija iededza ikviena apmeklētāja acīs tādu kā rotaļīgu liesmiņu. Līdz šim man šķita, ka pieaugušie ir aizmirsuši, kā smaidīt ar acīm, un to prot tikai bērni, bet te nu tas bija. Acu smaids.

Pēc Pagalma galerijas devāmies aplūkot arī citus murāļus, tostarp “Rozā ziloni” un “Dāmas spēlē šahu”, kurā modernā versijā attēlotas sievietes no Da Vinči gleznām, spēlējam šahu. Lai neko nepalaistu garām, bijām izstrādājuši karti, kurā atzīmēta mums interesējošā ielu māksla.

Guns N’ Roses koncerts

Vakara nagla un vispār visa šī izbrauciena galvenais mērķis bija Guns N’ Roses koncerts S. Darjus un S. Girēna stadionā. Kad ieradāmies stadionā, pāris stundu pirms koncerta, joprojām bija spēkā brīdinājums par negaisu, taču tobrīd laiks bija labs. To gan nevarētu teikt par skaņu iesildošās grupas Public Enemy uzstāšanās laikā. Bija sajūta, ka tā paredzēta lielākiem stadioniem, un brīžam bija grūti uztvert tekstus. Mazliet labāka, bet ne tuvu ideāla skaņa bija Guns N’ Roses koncertā. Štrunts par to skaņu, tie bija Guns N’ Roses! Nav iespējams vārdiem aprakstīt sajūtas, kas pārņēma, redzot leģendāro rokgrupu klātienē. Laikam jau tāpēc mēdz teikt, ka rakstīt par mūziku ir tas pats, kas dejot par arhitektūru. Viss sākās ar Welcome to the Jungle, bet dziesmas November Rain laikā stiprija lija un virs Girēna stadiona bubināja Pērkontēvs. Skaņas un gaismas efekti kā pēc pasūtījuma! Grupa nospēlēja kādas 30 dziesmas, tostarp tādus gabalus kā Live and Let Die, Estranged, Coma, Knockin’ on Heaven’s Door, Civil War, Sweet Child o’ Mine un Paradise City. Cepuri nost džeku priekšā, kas sešdesmit gadu vecumā var dot šādu enerģiju vairāk nekā trīs stundu garumā. Un tiem, kas pēc koncerta bija vīlušies, jo droši vien gaidīja, ka Aksels skraidīs apenēs pa skatuvi kā deviņdesmito gadu sākumā, ir jāatgādina tūres nosaukums “Because What You Want & What You Get Are Two Completely Different Things”. Tā lūk! Mēs gan pieņemam cieņpilnu novecošanas procesu un ceram, ka mums sešdesmit gadu vecumā būs tikpat daudz enerģijas kā Akselam, Slešam un Dafam. Vai apmeklētu Guns N’ Roses koncertu vēlreiz? Nešaubīgi!

Kauņas cietokšņa IX forts

Modinātājs nepiekāpīgi turpināja zvanīt, ziņojot, ka miegam atvēlētās četras vai piecas stundas ir galā. Brīdī, kad atvēru acis, sapratu, ka ekskursiju programma dienās pēc koncertiem ir jāizkārto maķenīt pieticīgāka. Bet mums nebija, kur atkāpties. Bijām sarunājuši ekskursiju pa Kauņas IX fortu gida pavadībā uz plkst. 10.00. Ātri sataisījāmies un devāmies brokastīs, kas šajā viesnīcā bija brīnišķīgas. Pēc brokastīm ieskatījos e-pastā, kur bija pienākusi ziņa no IX forta. Tajā bija minēts, ka galvenā stāvvieta būs slēgta, tāpēc jāizmanto otrs stāvlaukums. Nolēmām nezīlēt, kurš stāvlaukums ir kurš, vienkārši brauksim un skatīsimies. Kad izbraucām no viesnīcas, vēl mazliet līņāja, mums neatlika nekas cits, kā cerēt, ka lietus mitēsies.

Īsi pirms norunātā laika ieradāmies pie galvenā stāvlaukuma un nopriecājāmies, ka tas ir atvērts. Bija palikušas pāris brīvas vietas, un mēs ieņēmām vienu tām. Pie IX forta biroja drūzmējās milzīga cilvēku rinda. Bija skaidrs, ka to izstāvot, būsim nokavējuši tikšanos ar gidu, tāpēc palūdzu Agnesei un Keitai ieņemt vietu rindā, kamēr es mēģinēšu noskaidrot, vai rezervētajām ekskursijām ar gidu nav citas rindas. Kā izrādījās, visa šī rinda ir mākslīga, tāpat kā automašīnas stāvlaukumā un apkārt staigājoši cilvēki. Mēs bijām nonākuši filmēšanas laukumā, kur notiek aktīva filmēšana. Neviens nemācēja teikt, kur mums gidu meklēt. Par laimi, ieraudzījām pagaidu norādi ar bultu, kas norādīja virzienu uz biļešu kasi.

IX forta vēsture gida stāstījumā

Lai gan maķenīt nokavējām ekskursijas sākumu, tā nebija liela problēma. Mūsu gids, puisis vārdā Dalius, iepazīstināja ar IX forta vēsturi. Nocietinājums tika būvēts tādēļ, ka starptautiskās attiecības šajā laikā bija kā uz naža asmens, un brieda Pirmais pasaules karš. Īstu uzbrukumu gan IX forts tā arī nepiedzīvoja, jo vācieši izvēlējās uzbrukt citiem nocietinājumiem Kauņas apkārtnē. Kad armija nonāca līdz IX fortam, tur izvietotā Krievijas Impērijas karaspēka daļa jau bija aizlaidusies, un fortu atrada pamestu.

Lai gan uzbrukumu nocietinājums nav piedzīvojis, tam ir bēdīgi slavena vēsture. 1924. gadā, laikā, kad Lietuva bija atguvusi neatkarību, IX forts kļuva par Kauņas cietuma filiāli. Vēlāk, PSRS okupācijas laikā, tas kalpoja kā NKVD cietums, kurā uz laiku tika izmitināti cilvēki, kurus pēcāk nosūtīja uz GULAG nometnēm.

Nacistu okupācijas periodā forta apkārtnē tika nogalināti 50’000 cilvēki, no kuriem aptuveni 30’000 bija ebreji. Līķi tika samesti milzīgā masu kapā, kas bija izrakts turpat pie IX forta. 1943. gadā, saprazdami, ka režīmam tuvojas gals, nacisti mēģināja slēpt kara noziegumu pēdas. 64 ieslodzītie ebreji tika nozīmēti, lai no masu kapa izraktu mirstīgās atliekas un turpat sadedzinātu. Plāns bija katru dienu atbrīvoties no aptuveni 300 cilvēku mirstīgajām atliekām. Tā paša gada Ziemassvētkos, izmantojot to, ka vācieši svin svētkus, ebrejiem izdevās izbēgt. Par šo notikumu esot uzņemta arī filma, kas gan esot tik slikta, ka neviens sevi un sarunas biedru cienošs vēturnieks to nerekomendētu. Un droši vien kino kritiķis arī nē.

IX forta apskates laikā ir iespējams izstaigāt lielu daļu tā teritorijas un ekspozīcijās iepazīties ar nocietinājuma vēsturi. Iesakām gan iepriekš rezervēt kādu no ekskursijām ar gidu. Mēs izvēlējāmies “IX Forts: no fortifikācijas līdz muzejam”. Neatkarīgi no grupas lieluma, par šo divu stundu garo ekskursiju bija jāsamaksā 30 EUR, un ekskursija bija katra centa vērta. Ne tikai tāpēc, ka gids pastāstīja daudz interesantu detaļu, bet arī tāpēc, ka tikai gida pavadībā bija iespējams iekļūt vietās, kas individuālajiem apmeklētājiem nav pieejamas. Slēgtie, mitrie un miglā ietītie tuneļi šķita kā no piedzīvojumu filmām par Indianu Džonsu.

Kauņas pils un vecpilsēta

Pēc IX forta apmeklējuma nācās kā asa sižeta filmā iekļūt atpakaļ filmēšanas laukumā, tikt pie sava auto un tad jau neatskatoties aizbēgt no teritorijas (par to sīkāk lasi stāstā “Kā satikt Dafu Makkaganu Kauņā”). Plāns nostrādāja teju nevainojami, un ap plkst. 12.40 jau bijām Kauņas pils stāvlaukumā. Samaksājām par stāvvietu uz visu dienu un apmetām līkumu ar kājām ap pili. Pēc tam nopirkām ieejas biļetes un izstaigājām Kauņas pils ekspozīciju. Jāsaka, ka no 14. gs. celtās pils nav palicis pāri daudz, un tās iepazīšana mums aizņēma vien stundu. Turpat pils tuvumā ir apskatāms “Vytis” piemineklis (bruņinieks zirgā) un divi fantastiski murāļi — “Vecais, viedais vīrs” un “Meitene ar putnu būri”.

Kauņas rātsnams

Aplūkojuši murāļus, mēs devāmies uz Kauņas rātsnamu, ko krāsas un formas dēļ mēdz dēvēt arī par “Balto gulbi”. Tur bija paredzēts pavadīt aptuveni divas stundas. Kauņas rātsnamā ir iekārtots pilsētas muzejs, kurā cita starpā ir iespējams aplūkot tādu interesantu iekārtu kā vaska kausēšanas krāsni. Varam tikai iztēloties, kā izskatās vecpilsēta no 53 metrus augstā “Baltā gulbja” torņa, jo rātsnamā norisinājās kāzas, un tas bija apmeklētājiem slēgts. Varbūt labi vien bija, jo miega trūkums lika par sevi manīt. Brīžam šķita, ka tikai lietus mūs notur nomodā. Bez tam, pie rātsnama esošajā laukumā norisinājās remontdarbi. Nolēmām, ka mazliet pastaigāsim pa vecpilsētas šaurajām ieliņām, tad izbrauksim ar Aleksotas funikulieri, aiziesim vakariņās uz “Berneliu Užeiga” un tad jau uz viesnīcu. Tā kā otrajai naktij bijām rezervējuši citu viesnīcu, mūs sagaidīja vēl reģistrēšanās process.

Aleksotas funikulieris un skats pār Nemunu

Aleksotas funikulieri vadīja uzcirtusies jaunkundze, kas netraucējās pārtraukt telefona sarunu, kamēr centās mums pārdot biļetes. Bija piektdienas pievakare, un domās, kā arī sarunās viņa bija jau citur. Mums tas nešķita svarīgi. Samaksājām vienu eiro par katru biļete un uzbraucām kalnā. No platformas pavērās fantastisks skats pār Nemunu uz Kauņas vecpilsētu. Nemuna ir visgarākā upe Lietuvā. Neskaitot mūs, šo burvīgo burvīgo skatu lietainajā dienā bija ieradušies izbaudīt vien daži tūristi. Agnese un Keita piesēda uz salijuša soliņa, lai atvilktu elpu, bet es tikmēr pētīju karti, lai atrastu ceļu uz “Berneliu Užeiga”. Pacēlis galvu, es nespēju noticēt savām acīm — vien dažus metrus no mums nāca Guns N’ Roses basģitārists Dafs Makkagans ar sievu un pavadošo svītu. Es pametu viņam ar roku, uz ko mūziķis atbildēja ar to pašu. Tad palūdzu, vai nevaram uztaisīt kopīgu foto? Miesassargs bija strikts: “Nekādu foto!” Uz to Dafs atbildēja, ka par cik nav te daudz cilvēku, varam uztaisīt bildi. Nekādu problēmu! Keita pat tika pie mediatora. Promejot viņi pieklājīgi atsveicinājās, bet mēs centāmies pārlieku neizrādīt sajūsmu par šo tikšanos, lai nešķistu jukuši. Nogurums bija pazudis kā nebijis, un mēs devāmies izbaudīt Lietuvas virtuvi.

Ko un kur paēst Kauņā?

Kauņa piedāvā neskaitāmas iespējas lieliskai maltītei, sākot ar kebabnīcām līdz pat Michelin restorāniem. Jau pirms ceļojuma bijām nolēmuši, ka priekšroku dosim lietuviešu virtuvei un atraduši arī attiecīgi piemērotu vietiņu — “Bernelių užeiga”. Sākotnējais plāns bija pasūtīt cepelīnus, bet pēdējā brīdī izlēmām par labu kopējai platei, ja to tā var nosaukt, kurā iekļauti dažādi siltie ēdieni iz Lietuvas virtuves. Vairums no tiem mums kā latviešiem bija labi pazīstami — štovēti kāposti, desiņas un cūkas vaigi, piemēram. Droši vien kaut ko līdzīgu bauda tie tūristi, kas apceļo Latviju. Bija arī cepelīni, kurus notiesājām pirmos. Jāsaka, ka Lietuvā, tāpat kā Latvijā, mīl treknus ēdienus. Vismaz nacionālās virtuves ietvaros. Klāt piedzēram mājas kvasu, kas bija pavisam citādāks, nekā pie mums pieejamie kvasi. Šo garšu man ir grūti aprakstīt, jo nav ar ko to salīdzināt, taču kvass man gāja pie sirds. Pasūtīju pat papildu dzērienu.

Kadiķu ieleja

Sestdienas plāns bija sekojošs: aizbraukt līdz Kadiķu ielejas dabas takai, tad doties uz Lietuvas etnogrāfijas muzeju un visbeidzot pēcpusdienā braukt uz Traķiem, kur bijām noīrējuši numuriņu kādā namā pie Galves ezera (vēl tagad grūti pierast, ka to nesauc par Traķu ezeru). Pēc plāna vajadzēja vakarā vēl paspēt izstaigāt Traķu pili, bet plāni ir viena lieta, taču realitāte pavisam kas cits.

Pirms garā ceļa viesnīcā bija jāietur kārtīgas brokastis. Šķiet, ka nekad iepriekš mums brokastīs nebija pasniegts rasols. Nu labi, krabju salātiņi, bet jebkurā gadījumā, tā ir zināma eksotika.

Pēc brokastīm braucām uz Kadiķu ielejas taku, kas atradās aptuveni 20 km attālumā no Kauņas un galīgi ne pa ceļam uz Lietuvas etnogrāfijas muzeju. Bijām lasījuši, ka tā atzīta par vienu no skaistākajām dabas takām Lietuvā, tāpēc lieki izbrauktais loks nelikās augsta cena. Pati taka bija visnotaļ īsa, tās kopējais garums bija aptuveni 1,3 km. Pirmā lieta, ko noskaidrojām pie takas sākumā izvietotā stenda — miega peles ir pavisam īstas! Man šķiet, ka taku izstaigājām kādās 20 vai 30 minūtēs. Gar tās malām auga kadiķi un no platformām pavērās ainaviski skati pār Kauņas lagūnu. Skaisti, un, ja gadās braukt garām, šī noteikti ir vieta, kur piestāt. Vai Kadiķu ielejas pastaigu taka ir atsevišķa izbrauciena vērta? Mēs vairāk sliektos uz to, ka nē, bet to atstāsim katra paša ziņā. Par gaumi jau nestrīdas!

Lietuvas etnogrāfijas muzejs

Viena vieta, kas pavisam noteikti ir izbrauciena no Kauņas vērta, ir Lietuvas etnogrāfijas muzejs. Tieši turp mēs devāmies uzreiz pēc Kadiķu ielejas pastaigu takas apmeklējuma. Ieejas biļetes mums trim un divu stundu pasataiga gides pavadībā mums izmaksāja 65 EUR. Ar gidi mums ļoti paveicās. Daina stāstīja par Lietuvas novadiem tik aizrautīgi, ka pirmā stunda palidoja nemanot. Sapratām, ka vajadzēs pagarināt mūsu ekskursiju. Sazinājāmies ar viesu namu Traķos un pastāstījām, ka ieradīsiemies krietni vēlāk nekā bija plānots. Saimniecei nebija iebildumu, un devām Dainai zaļo gaismu vadīt mūs ekskursijā tik ilgi, cik nepieciešams. Rezultātā pastaiga pa Lietuvas brīvdabas muzeju Rumšišķēs mums aizņēma piecas stundas. Kā optimālāko variantu laika un finanšu ziņā iesakām divu stundu pastaigu ar gidu un pēc tam vēl trīs stundas pastaigāt pa teritoriju pašiem. Kopumā vajadzētu rēķināties ar piecām stundām. Lietuvas etnogrāfijas muzejs ir otrs lielākais brīvdabas muzejs Eiropā, un tā platība ir teju 200 hektāri.

Daina mūs iepazīstināja ar visiem pieciem Lietuvas novadiem — Dzūkiju, Aukštaitiju, Suvalkiju, Žemaitiju un Mazo Lietuvu. Katram novadam etnogrāfijas muzejā ir veltīts savs ciems, kurus visus arī izstaigājām. Tāpat muzeja ietvaros ir iespējams iepazīties arī skarbajiem apstākļiem, kādos dzīvoja uz Sibīriju izsūtītie lietuvieši. Kāda sieviete, kurai liktenis bija lēmis atgriezties Lietuvā vēlāk stāstīja, ka joprojām nesaprotot, kā sievietēm izdevies iekurt uguni ar sasalušu malku. Un to, kā vētras laikā turējusies pie namiņa skursteņa kā pie dzīvības. Sniegs bija sasnidzis līdz pat jumtam, un meitene nav varējusi atrast māju, līdz pamanījusi skursteni, kas izspraucies no kupenas.

Viens no brīvdabas muzeja ciemiem ir veltīts starpkaru periodam Lietuvā. Tajā ir iespējams aplūkot skolu, baznīcu, hospisu, bodītes, kurās var iegādāties suvenīrus un pastu, no kura ir iespējams nosūtīt pavisam īstu pastkarti. Jau Barselonas ceļojuma laikā aizsākām šo pastkartīšu sūtīšanas tradīciju, un šoreiz pastkarti saņēma Agneses mamma. Pastkarte bija labs noslēgums Kauņas apmeklējumam, un tālāk jau mūsu ceļš veda uz Traķiem.

Ir viens brīnišķīgs stāsts, kas mani aizķēra Lietuvas etnogrāfijas muzejā, un ar kuru gluži vienkārši nobeigumā nevaru nepadalīties. Tas ir par bitēm. It kā jau ar prātu apzināmies, cik nozīmīgu lomu spēlē bites ekosistēmas uzturēšanā, bet ikdienā droši vien par šiem dzīvnieciņiem piedomājam reti. Taču Lietuvā, jo īpaši Dzukijā, bites bija kas daudz vairāk. Ļaudis ticēja, ka tās nes mirušo dvēseles debesīs. Bišu nozīme vēl šobaltdien ir jūtama lietuviešu valodā. Piemēram, cilvēki “mirst”, bet runājot un rakstot par dzīvnieku miršanu, lieto citu vārdu, taču bites arī “mirst”. Līdzīgi ir ar ēšanu, cilvēki un bites “ēd”, bet pārējie dzīvnieki “barojas”.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Kauņu apmeklējam laika posmā no 10.07.2025. līdz 12.07.2025. Ja rūpīgi lasīji visu ceļojuma aprakstu, droši vien šķita dīvaini, ka esmu uzrakstījis 3’000 vārdus par Kauņu, ne reizi nepieminot “Žalgiri”. Jā, Kauņa noteikti ir basketbola pilsēta un ļoti ceru, ka kādreiz izdosies apmeklēt kādu šī leģendāra kluba spēli, bet šo piedzīvojumu atstāsim Eirolīgas sezonai. Ko vēl apskatīt Kauņā? Esam dzirdējuši, ka apmeklējuma vērts ir Zooloģijas muzejs. Tāpat Kauņā ir atrodams vienīgais Velnu muzejs pasaulē un līdzsvaram pēcāk var apmeklēt Pažaisles klosteri vai Kristus Augšāmcelšanās baziliku, no kuras paveras lielisks skats pār pilsētu.