Traķi ir šarmanta pilsētiņa pie Galves ezera, kuru noteikti vajadzētu iekļaut maršrutā, ja plāno ceļojumu pa Lietuvu. Lai iepazītu šī reģiona garšu notis, vēsturi un elpu aizraujošās ainavas, pietiks ar vienu dienu. Tā būs viena diena, kas paliks atmiņā uz ilgu laiku.
Kur Traķos paēst?
Varbūt šķitīs mazliet dīvaini, ka stāstu sākam ar virtuvi, nevis apskates objektiem vai vēsturi, taču šoreiz tas ir piedodams. Ēdiens būs nozīmīga šī stāsta daļa. Traķos draudzīgi sadzīvo lietuviešu un karaīmu virtuves, kas abas, jāatzīst, ir lieliskas. Kibiņas jeb tradicionālie karaīmu pīrādziņi, cepelīni, “maizes bļodiņā” pasniegta kāpostu zupa, simtlapis, “sentēvu” sautējums un aukstā zupa — ikviens, gardēdis vai noguris ceļinieks, pilsētā atradīs kaut ko sev piemērotu.
Senoji kibininė
Mūsu ceļojums uz Kauņu aizņēma vairāk laika nekā bija plānots, un Traķos ieradāmies sestdienas pievakarē. Tas nozīmēja plānu maiņu, proti, Traķu salas pils apmeklējums tika pārcelts uz svētdienu. Novietojām auto pie viesu nama, ienesām koferus un devāmies nesteidzīgā pastaigā pa pilsētu. Mūsu mērķis bija “Senoji kibininė” — tāds kā traktieris pilsētas ziemeļu daļā, kas slavens ar to, ka pasniedz labākās kibiņas jau kopš 1969. gada. Patiesībā “Senoji kibininė” ir neliels restorānu tīkls, un Traķos ir vairāki šī tīkla restorāni. Mēs izvēlējāmies to, kas atradās mazliet nostāk no tūristu burzmas (adrese: Karaimų g. 65). Ar izvēli trāpījām desmitniekā. Lai gan cilvēku bija daudz, pie sava galdiņa tikām. Mēs ar Agnesi baudījām, šī vārda visgardākajā nozīmē, cepelīnus, bet Keitas izvēle bija mazliet konservatīvāka — vistas gaļas šašliks. Augstu debesīs, virs mūsu galvām sapņaini slīdēja trīs gaisa baloni, un es šo, nu jau pārlieku saldo vakaru, atšķaidīju ar kausu rūgta alus.
Cepelīni ar gaļu
Trakų Dvarelis
Vēl viena pusdienošanas vieta, kuru nešaubīgi ieteiktu draugiem, ir “Trakų Dvarelis”. Šajā restorānā pie āra galdiņa pavadījām svētdienas pēcpusdienu, nobaudot dažādas kibiņas un izslavēto Lietuviešu auksto zupu. Ēdiens bija burvīgs, tikai jārēķinās ar to, ka restorānā mēdz iegāzties kāda lielāka tūristu grupa, kas var izjaukt kluso brīvdienu idilli. Kibiņas bija tik labas, ka pasūtījām pārīti līdzņemšanai.
Dzīve pie ezera
Svētdienas rītā pametām viesu namu un sameklējām vietu, kur novietot auto. Sezonas laikā šis it kā vienkāršais process var sagādāt zināmas problēmas, jo tūristu ir daudz. Novietojām automašīnu bezmaksas stāvvietā aptuveni pusotru kilometru no Traķu ezera pils. Tuvāk jau sākās maksas zonas, un cena par stundu, atkarībā no zonas, svārstījās starp 1,5 EUR un 2,5 EUR. Tiesa, apķērīgie leiši bija ierīkojuši autostāvvietas arī savu māju pagalmos, kur vidēji tika prasīti 5 EUR par visu dienu. Nereti šādās vietās par papildu samaksu tika piedāvāta arī laivu un SUP dēļu noma.
Svētdienas rītā pilsēta bija klusa. Mēs gājām gar ezeru, kura krastā palēnām darba dienu uzsāka suvenīru bodīšu pārdevēji un laivu nomu vadītāji. Saģērbušies kā kapteiņi, viņi piedāvāja izbraucienus ar burulaivām, airu laivām, katamarāniem un SUP dēļiem. Šķiet, ka bija izkritis arī dienas pirmais džekpots, tūristu grupa no Dienvidkorejas, kas žigli sakāpa kādās trīs vai četrās burulaivās. Šie ļaudis vēl nebija kārtīgi apsēdušies, kad kapteinis ar sirmu bārdu jau līgani vadīja laivu pa ezeru, uzdodams triviālo jautājumu: “Where are you from?” Es atvēru ceļojuma žurnālu un izvītroju no plāna “izbrauciens ar laivu pa Galves ezeru”. Nu nē! Piepeši izbrauciens ar burulaivu vairs nešķita romantisks. Uzreiz piebildīšu, ka esam bijuši Traķos vairākkārt un sezonas sākumā/beigās nebija šīs pārlieku “tūristiskās” sajūtas. Pilsētā ir lielisks piedāvājums atpūtai uz ezera un to noteikti vajag izmantot!
Traķu ezerpils
Traķu pils
Pie Traķu pils bijām ap plkst. 10.00. Mums priekšā bija neliela tūristu rinda, taču tā virzījās ātri. Par biļetēm kopā samaksājām 30 EUR, un sākām ar pagalma apskati, kurā izvietoti dažādi spīdzināšanas rīki. Tūristi, tostarp arī mēs, uzņēma tajos foto. Ezera pils iekštelpās ir iekārtots Traķu vēstures muzejs, kurā cita starpā ir apskatāma arī lietišķās mākslas kolekcija — porcelāna trauki, pīpes, ziloņkaula spieķi un citas interesantas lietas, piemēram, amizanta šķita stikla glāze, uz kuras attēlota cūkas kaušana. Vēstures entuziasti noteikti novērtēs arī bruņu, ieroču un zīmogu kolekciju. Kopumā pils apmeklējums mums aizņēma aptuveni stundu.
Mazliet par vēsturi. Traķu pils Lietuvas vēsturē ir spēlējusi svarīgu lomu — 1409. gadā Vītauts Dižais uz šejieni pārcela galvaspilsētu, tostarp Valsts kasi un Lietuvas metriku. Arī turpmākie kunigaiši, līdz pat Žingimantam Augstam, kurš uzbūvēja pili Viļņā, dzīvoja tieši šajā pilī. Līdz ar to Traķu ezera pils ilgstoši bija Lietuvas dižkunigaitijas kultūras centrs.
Traķu pils
Traķi — pasaules karaīmu galvaspilsēta
Traķu ziemeļu daļā atrodas tā dēvētā “Mazā pilsēta” jeb karaīmu gals. Pastaigājoties pa šo pilsētas daļu, ievērojām karaīmu mājas, kurām kopīgā iezīme ir fasādes ar trim logiem uz ielas pusi. Leģenda vēsta, ka viens no logiem ir veltīts Dievam, otrs valdniekam Vītautam, bet trešais — mājas saimniekam. Patiesība gan esot vienkāršāka, un logu daudzums uz ielas pusi esot bijis atkarīgs no bagātības. Tolaik par šādiem logiem bija jāmaksā nodeva kunigaitim, tāpēc mazāk turīgajiem uz ielas pusi bija pa vienam vai diviem logiem.
Bet kā tad karaīmi tika pie šādas turības un statusa? Un kā vispār šī turku izcelsmes tauta 14. gs. beigās nonāca Lietuvā? Tur pie vainas ir Vītauts Dižais jeb, kā viņu dēvēja karaīmi, “Karalis, kas sagrauj ienaidniekus”. Pēc uzvaras kaujā Krimā Vītauts Dižais uz Traķiem pārcēla aptuveni 300 — 400 karaīmu ģimeņu, kurām tika iedalītas zemes pils tuvumā. Daļa no karaīmiem kļuva par karavīriem, kas apsargāja Traķu pili un tiltu, bet pārējie sāka nodarboties ar sīkamatniecību un tirdzniecību, kā arī atvēra krogus. Šobrīd “Mazā pilsēta” ir īstā vieta, kur izbaudīt burvīgas pastaigas un nogaršot kādu no karaīmu nacionālajiem ēdieniem, piemēram, kibiņas. Interesants fakts: karavīri ēda kibiņas ne tikai garšas, bet arī praktisku apsvērumu dēļ, proti, pusmēness formas pīrāgi ilgāk palika silti.
Karaīmu mājas
Šokolādes skulptūru muzejs
Mēdz teikt, ka ka deviņiem no desmit cilvēkiem garšo šokolāde, bet katrs desmitais melo. “AJ Šokoladas” bodīte ir īsta šokolādes mīļotāju paradīze. Izvēle veikaliņā bija milzīga, un mēs iegādājāmies vairākas šokolādes ar neierastām garšām, tostarp ar zilā siera, čili un pat kūpināta speķa garšu. Ja kāds man pirms gada teiktu, ka ēdīšu šokolādi ar kūpināta speķa garšu, es viņu sauktu par traku kā Marta Zaķi!
Par pieciem eiro bodītē varēja iegādāties ieejas biļeti Šokolādes skulptūru muzejā. Tur viss smaržoja pēc šokolādes, un bija apskatāmas fantastiskas šokolādes figūras — pūķi, kaķi, balerīnas un pat Džonijs Deps! Šokolādes pūķa izveidei izmantotais šokolādes daudzums ir 250 kg, bet kopumā muzeja izveidei bija nepieciešamas vairāk nekā divas tonnas šokolādes.
Un kas gan tas būtu par muzeju, ja tajā nebūtu izziņas materiāli? Mēs uzzinājām, ka pirmais eiropietis, kas pieskārās kakao pupiņai — Kristofors Kolumbs — tā arī nekad nepagaršoja šokolādi. Tāpat interesants šķita fakts, ka maijiem ir leģenda par to, kā dievi atklāja kakao un uzdāvināja to cilvēkiem.
Šokolādes skulptūru muzejs
Piezīmes no ceļojuma žurnāla
Traķus iepazinām laika posmā no 12.07.2025. līdz 13.07.2025. Raksta ievadā minējām, ka pilsētiņas apskatei pietiek ar vienu dienu. Ja nu ir kāds iemesls uzkavēties vairākas dienas, tad tā ir reģiona virtuve. Vienas dienas laikā gluži vienkārši nav iespējams nogaršot visu to lielisko, ko Traķi piedāvā.
Mēs, Apvarsnis.eu komanda, iesakām Traķus apmeklēt darba dienās vai nesezonā. Vasarīgajās nedēļas nogalēs pilsētiņa zaudē savu šarmu pārmērīgi lielā pilsētas viesu skaita dēļ. Bez tam, sezonas pīķī staigājot gar ezeru ir jārēķinās ar pārdevējiem, kas mēģina “ievilkt” kafejnīcās un pārdot izbraucienus ar laivām vai Ķīnā ražotus suvenīrus.
Ja rindas par šokolādi bija pārāk saldas, laba izvēle būs ceļojums uz Vīni, kas tiek uzskatīta par Eiropas kafijas galvaspilsētu.