Pastkarte no Barselonas

Ak, kvēlā Katalonijas sirds — Barselona! Pilsēta, kuru šķietami izkrāsojis pats Visuma Arhitekts. Ar krāsu spektru, kuru aizrautīgi baudījām Svētās Ģimenes baznīcā, Gueja parkā un Bokērijā, iepriekš biju pazīstams tikai savā iztēlē. Sapņojot. Lai gan laikapstākļi nelutināja, uz pelēko debesu un pielijušo ieliņu fona Gaudi šedevri izcēlās vēl krāšņāki un dzīvāki.

Mūsu ceļojums uz Barselonu vēl bija tālā nākotnē, kad plānos nācās izdarīt izmaiņas. Pirmajā dienā bija ieplānots filmai “Alien” veltītā interaktīvā muzeja Museu Alien apmeklējums, taču Whatsappā ienāca ziņa, ka Luisam (puisim, kurš vada ekskursijas) ir jāpiedalās MWC Barcelona (iepriekš zināms kā World Mobile Congress), kas tobrīd norisinājās pilsētā. Luiss gan piedāvāja ekskursiju novadīt kaut vēlu vakarā vai naktī, bet izlēmām, ka visiem būs labāk, ja šoreiz apmeklējumu atcelsim. Žēl, jo ekskursijas ietvaros ir iespējams izstaigāt diezgan autentisku filmas kosmosa kuģi un nobildēties ar reāla izmēra citplanētiešu figūrām. Atsauksmes par šo vietu ir lieliskas, un bildes izskatās visnotaļ reālistiski. Luiss ir dedzīgs filmas fans un kolekcionārs.

Ceļojums uz Barselonu — plānošana un lidojums

Lielāko daļu biļešu, kas nepieciešamas ceļojumam, iegādājāmies internetā jau pirms brauciena. Izņēmums bija metro biļetes un La Monumental. Šādai taktikai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Priekšrocība nešaubīgi ir iespēja piekļūt vietām un ekskursijām, kas pieejamas ierobežotam apmeklētāju skaitam, taču fleksibilitāte no tās cieš. Ir nepieciešama rūpīga plānošana, un pat tad visu nav iespējams paredzēt.

Jau dažas dienas pirms ceļojuma bija skaidrs, ka laikapstākļi mūs nelutinās. Ironiskā kārtā Rīgā solīja labāku laiku nekā Barselonā. Tas nekas. Drošības labad iepakojām Vīnes ceļojumā iegādāto lietussargu, vējjakas un papildu drēbju komplektus.

6. marta rītā Rīgas lidostā bija jūtama multfilmas “Straume” klātbūtne, jo pirms dažām dienām šis izcilais meistarstiķis bija ticis pie Oscar statuetes kā labākā multfilma. Lidostas gaitenī bija izvietots stends, kurā varēja iegādāties t-kreklus ar nu jau ikonisko tumšpelēko kaķi un citu atribūtiku. Mūsu lidmašīna pacēlās laicīgi, un lidojums bija brīnišķīgs. Lidojām pāri Alpu kalniem, kas izskatījās tik vareni! Šis skats vien jau bija lidojuma vērts.

Nolaižoties Katalonijas lielākajā pilsētā, bažas par pelēcību un lietu apstiprinājās. Pa lidostas logu vērojām, kā vējš plucina palmu lapu ērkulus. Taču tajās palmās bija kaut kas īpašs. Ziemeļu ļaudīm kā mums mūžzaļās dienvidnieces šķita tik neierastas, ka ātri vien piemirsās lietus un citas neražiņas. Tālumā, miglas ieskauti, bija redzami kalni.

Kā nokļūt No Barselonas lidostas uz centru

Nokļūšanai no Elpratas (El Prat) lidostas uz Barselonas centru bijām izvēlējušies Aerobus autobusu. Aerobus biļetes varēja izmantot 30 dienas no pirkšanas brīža, un turp-atpakaļ biļete vienam cilvēkam izmaksāja 12,85 eiro. Tā kā biļetes mums bija jau kabatā, pēc izkāpšanas no lidmašīnās uzreiz devāmies uzmeklēt autobusu. Izejot no termināļa, kreisajā pusē pamanījām zilganzaļo A2 autobusu. Tas bija mūsējais, un jau pusstundu pēc izkāpšanas no lidmašīnas bijām ceļā uz Barselonas centru. Jāpiebilst, ka Aerobus autobus kursēja bieži, tāpēc nebija nepieciešamības pat apsvērt citus transportlīdzekļus. Intereses pēc gan atvēru Bolt aplikāciju, un brauciens no lidostas līdz La Monumental maksāja 35 EUR.

Brauciens ar autobusu līdz Plaça Universitat prasīja aptuveni 30 minūtes. Izkāpuši no autobusa, devāmies taisnā ceļā uz metro staciju, kur iegādājāmies trīs T-casual biļetes (tās derīgas desmit braucieniem). Pašas braucienu biļetes kopā izmaksāja 37,65 EUR, bet vēl 2 EUR bija vienreizēja maksa par katru karti. Tātad 10 braucieni trim cilvēkiem ar sabiedrisko transportu kopā maksāja 40,65 EUR. Mēs gan esam lieli staigātāji, un metro piecu dienu laikā izmantojām trīs reizes. Vidēji 20 km dienā tika nostaigāti kājām.

Viesnīca Barselonā

Pēc biļešu iegādes uzmeklējām L2 metro un braucām līdz Monumental pieturai, pie kuras atradās viesnīca Hotel Eurostars Monumental. Viesnīcas numuriņš vietumis bija redzami palietots, taču tas bija tīrs un piedāvāja skatu uz Sagrada Familia. Brokastis bija debešķīgas — pārslas plašā izvēlē, omlete, svaigi augļi, rieksti, vītināta gaļa, smalkmaizītes, sulas, kafija un kas tik vēl ne! Noteikti gribas uzsvērt arī lokāciju. Hotel Eurostars Monumental atrodas 10 minūšu attālumā no Antonio Gaudi pērles — Sagrada Familia. Tas nozīmē arī lielisku pieeju ēstuvēm, sākot ar fast food ķēdēm McDonald’s, Five Guys, Taco Bell, Burger King un beidzot ar burvīgo La Llescal, kurā nobaudījām fantastisku paelju. Pāris minūšu gājiena attālumā bija Mercadona pārtikas veikals, kurā varēja iegādāties ūdeni, sulas un visu piknikam nepieciešamo. Cena par nakti Hotel Eurostars Monumental viesnīcā bija laba, ja salīdzinām ar citām līdzīgām naktsmītnēm, kas Barselonā mēdz būt visnotaļ dārgas.

Vēršu cīņas – traģēdijas trīs cēlienos

Pēdējā vēršu cīņa Katalonijā notika 2011. gada 25. septembrī. Ar to tika izbeigta tradīcija, kas reģionā bija ilgusi vairāk nekā 600 gadus. Ažiotāža ap šo notikumu bija tik milzīga, ka ļaudis steidza iegādāties biļetes no spekulantiem par cenu, kas astoņas reizes pārsniedza sākotnējo. La Monumental — arēna, kurā norisinājās vēsturiskā cīņa, atradās pavisam netālu no mūsu viesnīcas, un Barselonas iepazīšanu sākām ar šo bēdīgi slaveno vietu. La Monumental bija iekārtots vēršu cīņām veltīts muzejs Museo Taurino, kurā var ne tikai iepazīties ar asiņaino vēršu cīņu vēsturi, bet arī iziet arēnā un izstaigāt vēršu staļļus, kā arī to ietverošos labirintus. Kādreiz varenā arēna atgādināja pabalējušu večiņu dzīves nogalē. Vietumis krāsa neturējās pie koka, un sēdvietās netraucēti bija iedzīvojušies dažādi augi. Daži no tiem bija asinssarkaniem ziediem, kas zīmīgi simbolizēja vēsturi. Neskatoties uz aizmirstības sajūtu, joprojām dzīvi varējām iztēloties arēnā notikušās vēršu cīņas. Virs La Monumental atradās pulkstenis, kurā svelmainās pēcpusdienās pūlis skaitīja minūtes līdz cīņas sākumam. Arēnas malā bija atvērti sarkanie vārti, bet tuneļa smagnējās metāla durvis nēsāja rētas, ko atstājuši saniknotu vēršu ragi. Arēnas gaitenī joprojām atradās pabalējuši plakāti ar vēršu cīņu reklāmām, un muzejā kā trofejas bija izvietotas nogalināto vēršu galvas.

La Monumental pirmoreiz durvis vēra 1914. gadā, un ikoniskās dejas ar nāvi vienlaikus varēja noskatīties gandrīz 20’000 skatītāji. Interesants fakts — liels vēršu cīņu fans, lai neteiktu “apsēsts” , bija Ernests Hemingvejs, kurš asiņainajai tradīcijai ir veltījis grāmatu “Nāve pēcpusdienā”. Tas bija darbs, kas rakstniekam atnesa lielo slavu. Hemingvejs ir dalījies ar ieteikumiem, kā skatītajam izvēlēties vietu arēnā. Viņš ieteica sēdēt vietā, kas neatradās pie paša ringa, lai varētu redzēt visu izrādi. Tā kā vēršu cīņas notika pēcpusdienās, apmeklētājiem bija jāizvēlas sēdvietas vai nu saules, vai ēnas pusē. Pēdējās, protams, bija dārgākas. Sauli spēlēja nozīmīgu lomu cīņās, ne velti spāņiem ir teiciens “el sol el mejor torero” jeb “saule ir labākā vēršu cīkstone”. Deja ar nāvi jeb Traģēdija trīs cēlienos norisinājās aptuveni 20 minūtes. Vispirms ringā nāca pikadors — jātnieks, kas kaitina vērsi ar pīķa dūrieniem. Pēc tam bija kārta banderiljero uznācienam. Banderiljero ir kājinieks, kas bruņojies ar lentēm izgreznotu šķēpu, ko dēvē par banderilju. Trešais cēliens bija matadora zvaigžņu stunda, kurā vērsis tika nogalināts.

Barseloneta un citas Barselonas pludmales

Iepazinuši vēršu cīņu vēsturi, mēs devāmies uz Barselonetas pludmali. Palmu ieskautajās ielās kūsāt kūsāja spāņu temperiments. Starp tiltiem bija ierīkoti nelieli futbola laukumi, kuros norisinājās bērnu treniņi. Divi šoferi, izbāzuši galvas no savām automašīnām, skaidrā spāņu valodā viens otram skaļi “izteica komplimentus” par braukšanas kultūru. Protams, nozīmīgu lomu dialogā spēlēja arī izteiksmīgi žesti, kurus nebija nepieciešams skaidrot vai tulkot. Turpat netālu nelielā kafejnīcā bija piesēdis kāds bezpajumtnieks, kurš pie kafijas tases neganti lamāja iepirkuma ratiņus, kas glabāja visu vecā vīra iedzīvi. Nepārprotiet, tajā visā nav nekā slikta. Mēs šīs sadzīves ainiņas baudījām ar patīkamu interesi. Tādi mums spāņi šķita visa ceļojuma garumā — atvērti. Viņi nebaidījās savas jūtas izrādīt, vai tā būtu mīlestība, prieks, skumjas vai dusmas par neizdevušos dienu. Tas bija milzīgs kontrasts un atsvaidzinoša pārmaiņa pēc “Kā iet?” – “Normāli!”

Ap plkst 18.30 bijām Barselonetas pludmalē. Vējš dzina pamatīgus viļņus, un sērferi nevilcinājās ne mirkli situāciju izmantot. Jūra bangoja. Šie viļņi saviem Baltijas jūras brāļiem lika izskatīties pavisam nelieliem. Kas par spēku! Uzgāju uz mola un vēroju, kā ūdens triecās pret akmeņiem. Sāka smidzināt lietus, bet es aiz līksmes nezināju, kur likties. Bija jūtama dabas varenība, kas plūda caur manu ķermeni.

Neskatoties uz laikapstākļiem, cilvēki sportoja. Kāds skrēja, kāds brauca ar velosipēdu un vēl kāds vingroja. Mēs, tūristi, noteikti viņiem maisījāmies pa kājām, jo nevarējām vien beigt iemūžināt Barselonas pludmales un palmas. Pludmales, kas, starp citu, nav nemaz tik pašsaprotamas. Vēl salīdzinoši nesen, 1960. gados, Somorrostro bija graustu rajons. Barselonas pludmales tikai izveidotas, gatavojoties vasaras Olimpiskajām spēlēm 1992. gadā. Industriālā piekraste tika pārveidota pilsētas viesiem tīkamās pludmalēs, bet liedagam nepieciešamās smiltis tika importētas no Ēģiptes. Kas to būtu domājis? Mums Barselonetas pludmale šķita tik organiska pilsētas sastāvdaļa!

Lēnām satumsa, un nospriedām, ka ir pienācis laiks ieturēt vakariņas. Lai gan Barselonā bija kādi 30 Michelin zvaigžnoti restorāni, mēs bijām apņēmības pilni ar kontrabandistu cienīgām prasmēm slepus ienest viesnīcā McDonald’s čīzburgerus. Un nekas, itin nekas mūs nevarēja atturēt no plāna īstenošanas.

Sagrada Familia jeb Svētās Ģimenes baznīca

Otro ceļojuma dienas rītu uzsākām ar Sagrada Familia jeb Svētās Ģimenes baznīcas apskati. Baznīca atradās vien 10 minūšu gājiena attālumā no viesnīcas, un mums bija iepriekš iegādātas biļetes uz plkst. 09.15. Tās ietvēra Ciešanu fasādes torņa apskati. Jāpiebilst, ka biļetes, kas ietver kādu no torņiem — Kristus dzimšanas fasādes vai Kristus ciešanu fasādes torni — ir iespējams iegādāties tikai iepriekšpārdošanā.

No viesnīcas izgājām ap plkst. 8.40, lai iegūtu nelielu laika rezervi. Iepretim Sagrada Familia Kristus dzimšanas fasādei ir neliels dīķītis, pār kuru paveras lielisks skats uz baznīcu. Pirms plkst. 09.00 tur nebija gandrīz neviena cilvēka, tāpēc brīvi varējam uzņemt kādu bildi. Vēlāk šajā vietā nebija monētai, kur nokrist. Tā bija pilna ar tūristiem un uzbāzīgajiem nieciņu tirgotājiem.

Pa ceļam uz Svētās Ģimenes Baznīcu vērojām pelēcīgās debesis. Tālumā virs kalniem tās šķita gaišākas, kas deva pamatotas cerības, ka dienas gaitā varētu izspiesties arī kāds saules stars. Mēs turpinājām iet, līdz no kāda krustojuma ieraudzījām majestātisko Antonio Gaudi meistarstiķi visā tā godībā. Baznīca izskatījās kā milzīga smilšu pils, kurā pārdomāta katra smalkākā nianse. Skanēja kalti, klaudza āmuri un ceļamkrānu darbu uzraudzīja torņos mītošie baloži. Burtiski mūsu acu priekšā tapa astotais pasaules brīnums! Kas tā bija par sajūtu! Atceros, kā Vīnē virtuāli vērojām Sv. Stefana celtniecības procesu cauri gadiem, bet te mēs varējām izbaudīt Sagrada Familia celtniecību dzīvē. Un kas zina, varbūt pēc vairākiem simtiem gadu tūristi kādā virtuālā piedzīvojumā atskatīsies tieši uz šo mirkli?

Mazliet pabaudījuši iespaidīgo skatu, devāmies iekšā. Iesākumā bija jāiziet drošības kontrole kā lidostā, jāizņem jostas, jānovelk jakas un caur skeneri jāizlaiž somas. Tad devāmies uz baznīcas centrālo jomu. Ja no ārpuses Sagrada Familia izskatījās iespaidīgi, un dažādi epiteti un komplimenti bira kā no pārpilnības raga, tad ieejot pašā baznīcā, mēs palikām bez vārdiem. Telpas augstums un košās stikla mozaīkas lika sajusties kā videospēlē. Fantastika! Kaut ko tādu taču nav iespējams radīt dzīvē! Vai tomēr ir? Mēs bijām vieni no pirmajiem apmeklētājiem, un viss šis skaistums bija mūsu rīcībā. Izgājuši cauri telpai, nonācām pie lifta, kas uzveda mūs 80 metrus augstajā tornī. No tā pavērās lielisks skats pār Barselonu. Bija iespējams tuvplānā aplūkot torņa detaļas, kas no lejas izskatījās niecīgas, taču nu šķita pieņēmušas milzīgus apmērus. Lejup bija jākāpj pa kāpnēm. Eja bija visnotaļ šaura, droši vien tāpēc šo kāpienu neiesaka cilvēkiem, kuri cieš no klaustrofobijas.

Kad nonācām lejā, situācija bija krasi mainījusies. Te čumēja un mudžēja no tūristiem, un mēs priecājāmies, ka aplūkojām stikla kolāžas jau no paša rīta.

Pulkstenis sita desmito stundu, un jomu piepildīja ērģēļu dziesma. Izgājām baznīcas otrā pusē, lai tuvumā aplūkotu Kristus ciešanu fasādi. Tās autors ir Žuzepe Subiraks, un fasāde ir, maigi izsakoties, krasi atšķirīga no Gaudi veidotās Kristus dzimšanas fasādes. Šis kontrasts tiek vērtēts pretrunīgi, bet man tas šķita pamatots. Gotiskais stils vēl spilgtāk attēloja Kristus ciešanu un nāves naratīvu.

Pagrabstāvā bija izvietota maketu darbnīca. Caur stikla vai spoguļstikla logu vērojām darba procesu. Katrā ziņā darbinieki nelikās sanākušā pūļa skatienu traucēti. Arī pats Gaudi iesākumā baznīcas detaļas atveidoja maketos, un tikai tad ķērās pie īsto lietu atveides.

Svētās Ģimenes baznīcu sāka būvēt 1882. gadā. Kad šis Gaudi meistardabs tiks pabeigts, tam būs 18 smailes, kas simbolizēs divpadsmit apustuļus, četrus evaņģēlistus, Jaunavu Mariju un Jēzu Kristu. Interesants fakts – kad tiks pabeigta Kristus smaile, Sagrada Familia kļūs par visaugstāko baznīcu pasaulē.

Antonio Gaudi pie baznīcas projekta strādājā līdz pat savai nāves dienai, kas negaidīti pienāca 1926. gadā. Izcilo arhitektu tikai dažus kvartālus no Sagrada Familia notrieca tramvajs. Ļaudis neatpazina Gaudi, un noturēja viņu par ubagu, tāpēc neviens nesteidza saukt palīdzību. Pēc kāda laika nejaušs garāmgājējs visbeidzot ar taksometru nogādāja arhitektu slimnīcā, kur joprojām Gaudi netika atpazīts. Viņam pavirši tika piedāvāta vispārīga palīdzība, un dažas dienas vēlāk Antonio Gaudi mira.

Ar Sagrada Familia celtniecības turpināšanu gāja kā pa kalniem un lejām. Kas tik nav noticis tās laikā… Pa vidu bija Otrais Pasaules karš un revolūcijas. Mainījās režīmi — fašisms, monarhija un demokrātija. Brīžam trūka ideju, kā celtniecību turpināt. Kādā mirklī spāņu mākslinieks Salvadors Dalī izteicās, ka: “Tā būtu nodevība pat domāt par Svētās Ģimenes baznīcas pabeigšanu bez ģēnija. Lai tā paliek tur kā milzīgs, pūstošs zobs.”

Gueja parks

Sagrada Familia izpēte mums aizņēma kādas divarpus stundas, taču šim pasākumam noteikti var veltīt arī vairāk laika. Fasādes ir tik detalizētas, un atveidotie tēli var nozagt cilvēka acu skatienu prasmīgāk nekā bēdīgi slavenie Barselonas kabatzagļi. Izmantojot izdevību, piebildīšu, ka ar nekādiem ielu zaglēniem darīšana mums ceļojuma laika neiznāca. Lai vai kā, pēc baznīcas apmeklējuma bija pienācis laiks izstaigāt kādu parku. Ne jau kuru katru pavirši iekoptu apzaļumotu teritoriju, bet vēl vienu Antonio Gaudi meistardarbu — Gueja parku. Šis 17 hektāru plašais parks slēpa vairākas pērles, no kurām pati brīnišķīgākā bija skats pār Barselonu uz krāšņās mozaīku sienas un zilo tornīšu fona. Gueja parks atradās 30 minūšu pastaigas attālumā, un pa ceļam iegāju tabakas bodē nopirkt pastmarku, lai varētu vecam draugam nosūtīt pastkarti no Barselonas. No Itālijas, kā slavenās filmas “Pastkarte no Romas” nosaukumā, to izdarīt neizdevās, bet nu bija pienācis laiks tradīciju atjaunot.

Gueja parka ieejas biļetes bijām iegādājušies iepriekšpārdošanā, taču rindas pie ieejas nebija lielas. Tikpat labi būtu varējuši pirkt tās tepat uz vietas. Debesīs bija savilkušies draudīgi lietus mākoņi, kas noteikti ietekmēja parka apmeklētāju skaitu. Parks bija brīnišķīgs, taču lietus pieņēmās spēkā, un mums nācās pielikt soli. Saulainā dienā mēs noteikti baudītu nesteidzīgu pastaigu, kuru iemūžinātu neskaitāmās fotogrāfijās. Drīz vien smilšainās parka taciņas pārvērtās lielās dubļu peļķēs, bet tūristi meklēja patvērumu kur nu kurais. Suvenīru bodītēs vairs nebija, kur apgriezties, tāpēc par patvērumu vietām netika smādēti arī koki, zem terasēm esošie plači un tualetes.

La Pedrera jeb Mila māja

Rūpīgi iepakojuši foto tehniku, mēs devāmies uz nākamo apskates objektu — La Pedrera. Pa ceļam piestājām no ārpuses aplūkot Casa Vicens Gaudi, kas bija pirmais Antonio Gaudi šedevrs. Viņa pirmais lielais pasūtījums, kas pavēra ceļu uz turpmāko darbību. Vairums Barselonas viesu apmeklē trīs Gaudi projektētās mājas — Casa Vicens Gaudi, La Pedrera un Casa Batlló. Ja pirms ceļojuma šķita, ka tās visas ir diezgan līdzīgas, tad nu jau manas domas ir krasi mainījušās. Katrai no mājām ir sava dvēsele, un, lai gan kopīgs ir Antonio Gaudi stils, tās ir ļoti atšķirīgas. Ja laiks ļauj, ieteiktu apskatīt tās visas.

Tā kā lietus dēļ sasteidzām Gueja parka apmeklējumu un pie La Pedrera bijām nonākuši krietni ātrāk, nekā to paredzēja uz jau iepriekš iegādātās biļetes norādītais laiks, bažījāmies par to, vai mūs ielaidīs. Sliktākā scenārija gadījumā būtu jāgaida līdz rezervētajam laikam. Jaunkundze pie ieejas sazinājās ar citu darbinieci, kas apstiprināja, ka apmeklējuma laiku var samainīt. Tā bija labā ziņa, taču bija arī sliktā. Proti, lietus dēļ bija slēgta jumta terase. Un šo der likt aiz auss, jo lietus laikā jumta apmeklējums skaitās bīstams, un apmeklētājiem tas ir slēgts. Uz jumta ir izvietoti dekoratīvi skursteņi un ventilācijas lūkas, kas interesanto formu dēļ ir iesaukti par “raganu biedēkļiem”. Jumts noteikti ir viena no interesantākajām ēkas daļām.

Neko darīt, ja jumts slēgts, tad slēgts. Mēs izstaigājām visu pārējo ēku. La Pedrera tika plānots kā dzīvokļu nams, kurā katrs dzīvoklis bija aptuveni 300 kvadrātmetru plašs. Ekskursijas laikā ir iespējams vienu no šiem dzīvokļiem izstaigāt. Kas par plašumu un brīvības sajūtu! Pēc dzīvokļa apskates devāmies uz bēniņiem. Kā puisim, kas bērnībā šad un tad ložņājis pa kaut kādiem bēniņiem, šis šķita maģisks mirklis. Ja kāds man tur ievietotu nepasakot, ka atrodos bēniņos, tad pirmajā brīdī man nebūtu ne mazākās nojausmas, kur atrodos. Dizainā bija izmantotas formas no dabas, kas visu pasākumu padarījā vēl interesantāku. Interesants fakts — La Pedrera ir redzama vairākās filmās, piemēram, “Labais gans” un “Vikija Kristīna Barselona”.

Casa Batlló

Casa Batlló, kas pazīstama arī kā “Pūķa māja”, atradās desmit minūšu pastaigas attālumā no La Pedrera. Par “Pūķa māju” to dēvē tāpēc, ka nams simbolizē leģendu par Katalonijas patronu Svēto Juri. Jumts atgādina pūķa muguru, bet krusts zobenu, ko Svētais Juris ietriecis pūķī, lai to nogalinātu.

Tūristu rinda pie Casa Batlló bija milzīga. Katras rindas galā bija novietota zīme ar laiku, kas norādīja, kuri biļešu īpašnieki drīkst doties iekšā. Šāda sistēma ir izveidota, lai vienlaikus telpās neatrastos pārāk daudz cilvēku. Mēs salām turpat ap stūri un pacietīgi gaidījām savu kārtu. Daudzo apmeklētāju dēļ nebija ne mazākās cerības, ka mūs ielaidīs ātrāk.

Casa Batlló iepazīšana bija īsts piedzīvojums. Krāsas, formas un viss pārējais, itin viss, šķita fascinējošs. Man šķita, ka šādā dzīvoklī piederētos dzīvot kādai radošai un ekscentriskai personībai, kā, piemēram, Salvadoram Dalī.

Triumfa arka

Lija. Jau trešo dienu. Līdz ar lietus ūdeņiem kanalizācijā aizplūda mūsu cerības sasniegt vienu no šī ceļojuma mērķiem — uzņemt kārtīgu pozitīvo emociju lādiņu no saules, ar kuru vajadzēja pietikt līdz pavasarim. Taču nebija laika grūtsirdībai. Pēc brokastīm mums bija jāizpilda svarīgs uzdevums, jānosūta pastkarte no Barselonas. Piestājot pie dzeltenās pastkastes uz ielas stūra, es vēlreiz aplūkoju kartīti. Uz tās bija attēlota saules apspīdēta Sagrada Familia, kas kalpoja par pierādījumu, ka saule te šad un tad tomēr mēdz arī uzspīdēt. Man visa šī situācija šķita vēl uzjautrinošāka tāpēc, ka Agnese laika prognozi telefonā pārbaudīja ik pēc pārdesmit minūtēm. Nekā jauna. Nosūtījuši pastkarti, devāmies aplūkot Barselonas Triumfa arku.

Pilsētas ielas sestdienas rītā piepildīja smalkmaizīzīšu smarža. Ielūkojos vienā no skatlogiem un pamanīju, ka kafejnīcā ir izvietots spēļu automāts. Man tā šķita amizanta kombinācija, bet kāds to noteikti uztvēra kā lielisku iespēju nospēlēt algu, pie reizes notiesājot kanēļmaizīti. Un kāpēc gan ne? Zaudēt taču arī jāmāk skaisti! Lai vai kā, pēc mirkļa jau bijām pie Barselonas Triumfa arkas. Arka atradās palmu alejā, nu fotogēniska pēc Velna! Manuprāt, tā iemieso īsto Barselonas esenci. Barselonas Triumfa arka tika uzbūvēta kā 1888. gada Pasaules izstādes galvenā ieeja.

Kataloņu mūzikas pils

10 minūšu pastaigas attālumā atradās krāšņā Kataloņu mūzikas pils. Biļetes bijām nopirkuši uz plkst. 10.30, bet mūs ielaida arī 25 minūtes agrāk. Kas par skaistumu! Apsēžoties vienā no zāles krēsliem, es sajutos kā Faberžē olā. Mūs ieskāva krāšņas stikla kolāžas, Pegazi, milzīgas ērģeles un vairāk nekā 400 akmens rozes griestos no kataloņu leģendas par Svēto Juri. Kādam darbiniekam no skatuves nācās laiku pa laikam apsaukt tūristus, kas nepārtraukti izmeta neviltotus pārsteiguma izsaucienus visdažādākajās valodās. Mūzikas pilī pavadījām aptuveni stundu. Nākamais galamērķis bija Katalonijas laukums.

Katalonijas laukums

Pa ceļam uz Katalonijas laukumu nonācām burvīgo Barselonas ieliņu labirintā. Līdztekus ierastajām suvenīru bodītēm te darbojās arī cepurnieki, t-kreklu pārdevēji un beķerejas, kuru piedāvāto produktu kvalitāti apšaubīt būtu grēks. Katalonijas laukuma saimnieki ir baloži. Simtiem baložu. Ielu pārdevēji tirgoja sēklas, kuras tūristi izmantoja putnu pievilināšanai. Apstākļi pavēra iespējas dinamiskām fotogrāfijām, taču Agnesei un Keitai šis drīzāk bija Alfreda Hičkoka filmas “Putni” cienīgs piedzīvojums.

La Rambla

No Katalonijas laukuma uz Bokēriju sanāca doties pa milzīgo gājēju ielu “La Rambla”. Abās ielas pusēs bija izvietoti veikali, tostarp oficiālais “FC Barcelona” futbola kluba veikals, bet pa vidu plūda nebeidzama ļaužu straume. Kaut kur tajā visā haosā priekšnesumus sniedza ielu mākslinieki un ,iespējams uzdarbojās kabatzaģi. Par tiem zagļiem draugu lokā ir dzirdēti neskaitāmi nostāsti, taču mums, par laimi, divu ceļojumu laikā nekādas problēmas uz La Rambla nav sanākušas. Rakstot šīs rindas es iedomājos par to, kādu svaru šī iela ik dienas nes uz saviem pleciem. Trakums! Es gan priekšroku dodu mazajām vecpilsētas ieliņām, un to ažiotāžu par un ap La Rambla nekad neesmu sapratis. Un tomēr, pastaiga pa milzīgu ielu ir tā vērta viena iemesla dēļ. Šim iemeslam ir arī nosaukums. Bokērija.

Bokērija

Ap pusdienas laiku bijām nonākuši Barselonas tirgū, dēvētā par Bokēriju. Absolūts krāsu un garšu spridzeklis, ko iesaku piedzīvot ikvienam pilsētas apmeklētājam. Bokērijā valdīja milzīga kņada. Te varēja iegādāties augļus, našķus, jūras veltes, garšvielas, un kā nu bez izslavētā Ibērijas šķiņķa! Bija pieejami jūras eži, astoņkāji un dažnedažādi radījumi par kuru eksistenci pat nenojautu. Pats labākais ir tas, ka visu iepriekš minēto bija iespējams iegādāties arī mazās devās tūlītējai nodegustēšanai. Mēs nogaršojām eksotisko pitaiju, vietējos pīrāgus un Ibērijas šķiņķi.

Ibērijas šķiņķis

Ibērijas šķiņķis ir Ibērijas melno cūku šķiņķis. Cūkas, kas tiek audzētas šķiņķa iegūšanai, brīvi klīst ganībās un ozolu birzīs, barojoties ar ozolzīlēm, kastaņiem, augiem, saknēm un zāli. Kad tuvojas kaušanas laiks, cūku ēdienkartē tiek iekļautas vairs tikai ozolzīles un kastaņi. Viena cūka dienā var apēst pat 10 kilogramus zīļu. Lai iegūtu Ibērijas šķiņķi, kāds tas ir pieejams La Boqueria jeb Bokērijā, gaļa ir jāsālī un jāžāvē. Process kopumā aizņem trīs līdz četrus gadus.

Barselonas katedrāle

Ieturējuši vieglu maltīti Bokērijā, vēlreiz šķērsojām La Ramblu un turpinājām ceļu uz Barselonas katedrāli. Nostāk no galvenās tūristu ielas jau vairāk darbojās amatnieki, nevis plastmasas suvenīru tirgotāji.

Neliela atkāpe. Esot Barselonā, kaut uz brīdi izlēdziet navigāciju telefonā, draugi! Iesaku nebaidīties apmaldīties mazajās vecpilsētas ieliņās, jo navigācija aizvedīs pa taisnāko ceļu, piedzīvojumus un Barselonas sirdi atstājot kādā no blakus ieliņām. Un šo šarmu nevajadzētu laist garām nekādā gadījumā.

Brīdi pamaldījušies pa vecpilsētu, mēs nonācām pie Santa Maria del Pi bazilikas. Interesants fakts — šajā baznīcā kādu laiku norisinājās piedzīvojumu filmas “Ārpus kartes” darbība. Aplūkojuši majestātisko celtni, aizčāpojām līdz “The World Comes To Life With Each Kiss” kolāžai. Tai apkārt spietoja milzīgs tūristu bars, un uzņemt kvalitatīvu foto nebija iespējams. Tas nekas, galvenais tomēr bija izbaudīt pilsētu noteiktajā mirklī. Laikrādis mūs brīdināja, ka nu gan ir pienācis pēdējais brīdis doties uz Barselonas katedrāli, kas par laimi atradās nieka piecu minūšu pastaigas attālumā.

Katedrāles iepazīšana sākās ar lifta braucienu uz jumta. Lai gan skats pār Barselonu no jumta terases ir elpu aizraujošs, ir vērts pievērst uzmanību arī pašas Barselonas katedrāles fasādes detaļām. Tur iepazināmies ar dažādiem mošķiem, piemēram, garguliem, kā arī bībeles tēliem un svētajiem. Vienā no telpām uz jumta varēja noskatīties virtuālās realitātes filmiņu. No augšas varēja dzirdēt baznīcu dziedājumus, kas pieskandināja turpat blakus esošā klostera telpas.

Ar liftu atgriezāmies iekštelpās un devāmies uz klosteri, kas atradās turpat aiz sienas. Barselonas katedrāles klosterī mīt trīspadsmit zosis, kas simbolizē Svētās Eulālijas vecumu meitenes nāves brīdī. Saskaņā ar leģendu Eulāliju publiski spīdzināja un nogalināja pēc gubernatora Dakjana pavēles kristiešu vajāšanas laikā, 303. gadā. Kad meitenei visbeidzot nocirta galvu, no viņas mutes esot izlidojusi balta dūja, bet pēkšņa sniega vētra kā apģērbs apsedza Eulālijas kailo ķermeni. Vēl viena leģenda, ar ko var iepazīties Barselonas katedrālē, ir krusts ar dīvainu izliekumu, kas izvietots Lepanto kapelā. Izliekums esot radies laikā, kad krusts atradies uz karaļa kuģa un izvairījies no ienaidnieka lielgabala lodes. Nez kāpēc nāk prātā aina no filmas “Matrikss”?

Mūs pārsteidza miers un noskaņa, kas valdīja klosterī. Tā bija pavisam cita pasaule, bet, izejot uz ielas, atgriezāmies “sestdienas Barselonā”. Pilsēta lēni, bet neapturami gatavojās vakara ballītei un Barcelona FC spēlei. Futbola spēle gan vēlāk tika atcelta komandas ārsta pēkšņās nāves dēļ.

Barselonas vecpilsēta

Netālu no katedrāles atradās iespaidīgie Romiešu mūri, kas celti mūsu ēras 4. gs. Apbrīnojām mūri, taču mūsu uzmanību novērsa kāda ainiņa uz ielas, kad vietējās “ielu mākslinieces” veikli iespieda sirdsveida balonu kāda tūrista rokās, lai uzņemtu foto. Saprotams, ka par šo šedevru sievietes vēlējās materiālu pateicību, taču, atjēdzies no hipnotiskās laipnības, puisis metās bēgt, ko kājas nes. Netērējot laiku sirdi plosošiem pārdzīvojumiem, sievietes vienaldzīgi pievērsās nākamajiem upuriem. Šīs ainiņas ir uzjautrinošas un ļauj atcerēties mūsu pašu piedzīvojumus pirmajos ceļojumos.

Lai gan Pont del Bisbe — tiltiņš, kas savieno divas Barselonas vecpilsētas ēkas —izskatījās krietni senāks, patiesībā tas ir būvēts 1928. gadā. Dusmās par to, ka pilsētas dome noraidīja arhitekta plānus uzcelt daudzas citas ēkas Gotikas kvartālā, Džoana Rubio tilta apakšpusē iekļāva galvaskausa un dunču motīvu. Daži uzskata, ka tos, kuri šo zīmi acīm skatījuši, sagaida nelaime. Cita leģenda vēsta, ka dunča izņemšana Barselonu iznīcinās. Taču, ja zem tilta ej atmuguriski un reizē skaties uz galvaskausu, tiks piepildīta viena vēlēšanās. Ievēlējāmies, ko nu kurais un turpinājām ceļu uz Karaļa laukumu (Placa del Rei). Laukums savu nosaukumu ir ieguvis, pateicoties blakus esošajai pilij, kurā dzīvojuši Katalonijas grāfi un Aragonas karalis. Tālāk jau mūsu ceļš veda uz Placa Rejal. Šis laukums atradās kā krodziņu, bāru un restorānu apskāvienos, tas burtiski ņirbēja no neskaitāmajiem izklaides tīkotājiem. Ja būtu nepieciešams kādai filmai ierakstīt krodziņu čalas, šī būtu īstā vieta. Laukuma odziņa ir fantastiskās Gaudi laternas.

No Placa Rejal tālāk jau atkal izgājām uz La Rambla un turpinājām ceļu līdz pat 60 metrus augstajai Kolumba statujai, kuru atklāja tālajā 1888. gadā, Pasaules izstādes ietvaros. Ja būtu bijis vairāk laikā, mēs noteikti būtu apmeklējuši arī Barselonas akvāriju, kas ir lielākais akvārijs Eiropā, taču mūsu ekskursijas programma bija galā. Bija atlicis tikai viens uzdevums — ieturēt kārtīgas spāņu vakariņas. Beidzot!

Lai svētīta paelja!

Vakariņās devāmies uz nelielu tavernu La Llesca, kas atradās dažu minūšu gājiena attālumā no Sagrada Familia. Galdiņa rezervāciju veicām pa ceļam Google lietotnē. Nekad iepriekš to nebijām darījuši, taču viss darbojās lieliski. La Llesca ēdiens bija burvīgs, atmosfēra brīva un apkalpošana lieliska. Tie ir trīs galvenie pīlāri, lai tavernu atzītu par labu esam, un atgrieztos vēl. Mums gan tas neizdevās laika trūkuma dēļ, jo ceļojums strauji tuvojās izskaņai, taču kādu paelju te nobaudījām! Mmm. Paelja ir tradicionāls spāņu ēdiens, ko gatavo no rīsiem un safrāna, un pasniedz paeljas pannā. Uz vairākiem cilvēkiem tiek atnesta viena panna, un tad jau katrs pats var savu porcijas lielumu izvēlēties. Jāsaka, ka ēdiens bija tik labs, ka pāri nepalika pat viens rīsa grauds. Bija jāuzņem spēki nākamās dienas ceļojumam uz Monseratu.

Pastaiga Monseratas mākoņos

Ceļojums uz Monseratu ir vienas dienas izbrauciens no Barselonas, kuram bijām atvēlējuši ceļojuma pēdējo pilno dienu. Tas bija fantastisks pārgājiens kalnos virs mākoņiem, kura laikā baudījām elpu aizraujošus skatus pār Kataloniju, satikām kalnu kazas, ieturējām pikniku, cīnījāmies ar uzmācīgiem kaķiem un apmeklējām Monseratas klosetri. Par dienas lielāko notikumu varam izcelt Sant Jeroni kalna virsotnes (1236 metri virs jūras līmeņa) sasniegšanu. Par dienu Monseratas kalnos detalizētāk jau pastāstīsim nākamajā rakstā, taču uzreiz varam atklāt, ka tas bija viens no spilgtākajiem, ja ne pats spilgtākais notikums ceļojumā laikā.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Barselonu baudījām laika posmā no 2025. gada 6. marta Līdz 10. martam. Mums ļoti gribējās apmeklēt arī Barselonas akvāriju, kuru gan jau bijām apmeklējuši pirmajā ceļojumā uz Barselonu, gan Banksija muzeju un Tibidabo izklaides parku, taču visam laika nepietieka. Izpalika arī dienas izbrauciens uz šarmanto Sidžesas pilsētiņu. Varējām noteikti plānot ceļojumu pāris dienu garāku, taču nu būs iemesls atgriezties Barselonā arī trešo reizi! Ja par Spāniju, tad nākamais gan plānā ir ceļojums uz Tenerifi.

Ja guvi iedvesmu stāstā par Barselonu, piedāvājumā ir arī izbrauciens uz Sāremā.