Uz Romu pēc kultūras un pasta carbonara!

Kad pirmoreiz devāmies ceļojumā uz Romu, meita bija pusotru gadu jauna. Saprotams, ka neko daudz no tā atcerēties viņa nevar, tāpēc jau toreiz pār kreiso plecu iemetām Trevi strūklakā trīs monētas. Ticējums vēsta, ka šāds process garantējot atgriešanos “Mūžīgajā pilsētā”. Taču uzreiz piebildīsim, ka nav jāaizraujas ar māņticību, lai Romā atgrieztos. Iespaidīgās vēstures liecības kā Kolizejs, Apija ceļš un Romas forums, patīkamie laikapstākļi, un pasta carbonara ir gana labi iemesli atkārtotai vizītei.

Un te nu mēs bijām — sēdējām Rīgas lidostā, gaidot reisu uz Romu. Latvijā bija auksts 8. marta rīts. Veroties pa lidostas logu, uz pelēko debesu fona airBaltic lidmašīnu astes izskatījās kā zaļas oāzes. Tā vien gribējās, lai tās aizved uz saulaino Itāliju, taču Romā solīja lietu. Redzēsim. Pavisam drīz, jau pēc nepilnām četrām stundām, redzēsim.

Leģenda par Romas rašanos

Pirms ķerties pie ceļojuma žurnāla atvēršanas un lēciena piedzīvojumā, ieskatīsimies Romas vēsturē. Pilsēta ir dibināta 753. gadā pirms mūsu ēras. Leģenda vēsta, ka par tās pirmo valdnieku kļuva kara dieva Marsa un princeses Rējas Silvijas dēls Romuls. Jaundzimušo Romulu un viņa dvīņu brāli pameta noslīkt Tibrā, bet upe šūpuli izskaloja. Zēnu raudāšanu sadzirdēja vilku māte. Tā uzņēmās rūpes par brāļiem, tos mierinot un zīdot ar savu pienu. Vēlāk Romula un Rema audzināšanu pārņēma kāds gans vārdā Faustuls un viņa sieva Aka. Tā nu brāļi uzauga Palatīna kalnā un nolēma dibināt pilsētu — Romu. Diemžēl viņu starpā izcēlās strīds par pilsētas dibinātāja godu. Skaudībā ņirgādāmies, Rems pārlēca pār brāļa būvēto pilsētas aizsargmūri. Romuls to vairs necieta un nogalinajā brāli, skaļi piebilzdams, ka tāds pats liktenis sagaida ikvienu, kurš šādā veidā mēģinās Romas pilsētas vaļņus pārvarēt.

Kā nokļūt no Fjumičīno lidostas līdz Romas centram?

AirBaltic reiss nolaidās Leonardo da Vinči jeb Fjumičīno lidostā plkst. 13.30. No lidostas uz pilsētas centru varēja nokļūt trīs veidos – ar taksometru, vilcienu vai autobusu. Kas attiecas uz taksometru, mums bija slikta pieredze no iepriekšējā Romas ceļojuma, kad šoferis, uzlicis avīzi uz skaitītāju, viltīgi mainīja zonu režīmus. Tiesa, tagad lidostā bija reklāma, kas paredz fiksēto summu — 50 EUR līdz pilsētas centram. Vilciena priekšrocība ir ātrums – tas sola nogādāt Tevi centrālajā Termini stacijā 30 minūšu laikā. Mēs izvēlējāmies trešo opciju — labāko cenu, kas nozīmēja braucienu ar autobusu.

FLEXI biļete ar T.A.M. autobusu no Fjumičīno lidostas līdz Termini stacijai maksāja septiņus eiro, bet pērkot uzreiz turp-atpakaļ braucienus, tie izmaksāja 12 eiro. FLEXI biļete nozīmē to, ka noteiktajā datumā vari braukt ar jebkuru autobusu, nav jāierodas uz noteiktu reisu. Visērtāk ir biļeti iegādāties jau iepriekš – internetā, taču to varēja izdarīt arī uz vietas – netālu no 13. pieturas, no kuras tad arī startēja mūsu autobuss.

Ielidojām trešajā terminālī (T3) plkst. 13.30 un uzreiz devāmies uz izeju, jo lielās bagāžas mums nebija. Izejot no lidostas ēkas, pagriezāmies pa labi un devāmies uz pirmo termināli (T1), pie kura atradās autobusa pieturas. Jau plkst. 14.00 sēdējām autobusā uz Termini staciju. Pa ceļam pavērojām Romas apkārtnes un redzējām Itālijas Civilizācijas pili jeb tā saukto Kvadrāta Kolizeju. Bija iecerēts, ka Itālijas Civilizācijas pils būs 1942. gada Pasaules izstādes galvenā ēka. 

Pēc nepilnas stundas brauciena bijām nonākuši Termini stacijā. Loteriju kioskā nopirkām 12 metro biļetes, katram pa četrām. Tā kā visi trīs esam lieli staigātāji, ar tām vajadzēja pietikt visām sešām ceļojuma dienām. Viena metro brauciena cena bija 1,50 eiro.

Mūsu viesnīca, Hotel Milton Roma, atradās divu metro pieturu attālumā. Uzreiz gribas uzsvērt trīs labas lietas. Pirmā ir lokācija. Viesnīca atradās aptuveni kilometra attālumā no Kolizeja. Turpat, pāri ielai bija metro stacija, kas palīdzēja nokļūt citos apskates objektos. Otra lieta ir fantastiskās brokastis. Ēdieni bija gardi, un izvēle pietiekama, lai pēc pieciem rītiem neapniktu. Trešā lieta ir atsaucīgais personāls. Viss kā pienākas!

Saulriets Apelsīnu dārzā un labākā pasta carbonara dzīvē

Viesnīcā nonācām laicīgi, taču tieši pirms mums bija ieradusies paliela skotu tūristu grupa. Tie katrs reģistrējās atsevišķi, un rinda bija izveidojusies milzīga, tās gals bija meklējams ap viesnīcas stūri. Daži rindā stāvētāji atmeta ar roku un devās uz blakus esošu ēstuvi iedzert pa alus kausam. Piereģistrēsies vēlāk! Mēs gan pacietīgi rindu izstāvējām un pēc 45 minūtēm bijām tikuši pie numuriņa atslēgas. Par vienu no skaistākajām vietām Romā tiek uzskatīts Apelsīnu dārzs. Īpaši skaisti tur esot saulrieti, tāpēc nolēmām, ka Giardino degli Aranci, kā dārzu dēvē itāliski, būs pirmā vakara galamērķis.

Pa ceļam uz Apelsīna dārzu nogājām gar Kolizeju, taču pieturu tur neuztaisījām. Zinājām, ka atgriezīsimies vēlāk. Marta sākumā sāk krēslot pēc 18.00, un vēlējāmies aplūkot Maltas bruņinieku atslēgas caurumu, kā arī blakus esošos dārzus. Laika nebija tik daudz. Abi apskates objekti atrodas viens otram blakus — Aventīna kalnā. Pa Maltas bruņinieku atlēgas caurumu ir redzama Svētā Pētera bazilika, taču pie tā bija izveidojusies milzīga rinda. Nolēmām paiet mazliet atpakaļ un izbaudīt vakaru Apelsīnu dārzā. Pulkstenis bija aptuveni 17.30, un sanākušie tūristi gaidīja saulrietu. Nosacīti. Laiks bija apmācies. Taču bez pievakares oranžā toņa nepalikām, to radīja neskaitāmie apelsīni kokos. Kāds ielu muzikants spēlēja “Nel blu, dipinto di blu”, un mēs baudījām burvīgu skatu pār pilsētu. Diezgan zemu laidās vairākas lidmašīnas.

Kad nokāpām no Aventīna kalna, bija jau satumsis. Kādu laiku pavadījām pie izgaismotā Kolizeja, līdz nolēmām doties vakariņās. Bijām jau iepriekš noskatījuši ģimenes pārvaldītu traktieri “Trattoria da Danilo”. Izrādījās, ka tur nepieciešama rezervācija, bet īpašnieks mūs piedāvāja apkalpot, ja varam pavakariņot pusotras stundas laikā. Bijām ar mieru. Mūs noveda omulīgā pagrabtelpā, kur brīvs bija palicis vairs tikai viens galdiņš. Šķiet bijām vienīgie tūristi, jo visapkārt bija dzirdama tikai itāļu valoda. Sarunas un smiekli, kā jau dienvidu zemē pieklājas! Arī ēdienkarte bija pieejama vien itāliski, taču viesmīļi bija gatavi ieteikt ēdienus un paskaidrot to sastāvdaļas angliski. Paņēmām pasta carbonara un Lacio reģiona sarkanvīnu. Lai gan itāļi pēc pastas vēl ņem otro ēdienu un saldo, mums nebija tik daudz laika. Toties carbonara… Joprojām laiku pa laikam atceros šo garšu. Labākā, ko nācis baudīt! Un vīns. Ne tikai Lacio vēji un Itālijas saule palīdzējusi, bet šķiet, ka pats vīna dievs Lībers savu roku pielicis, lai radīt ko tik labu. Nu tā ir mūsu Itālijas garša! Keita, iespējams, vīnu varēs baudīt nākamreiz, kad atgriezīsies, šoreiz nācās iztikt ar ūdeni. Arī pašceptā maize bija brīnišķīga. Kopējais rēķins mums trijiem, ieskaitot dzeramnaudu, bija ap 70 eiro.

Pēc vakariņām devāmies uz viesnīcu, jo nākamajā rītā bija paredzēts celties agri. Plānā bija apskatīt Tibras upes otru krastu — Vatikānu un Santandželo cietoksni.

Kāda lietaina diena Romā…

Brokastis viesnīcā bija burvīgas — plaša ēdienu izvēle, un viss, ko mēģinājām burtiski kusa uz mēles. Jau pa ceļam uz brokastu zāli caur vestibila loga redzējām, ka līst. Tā nebija liela bēda, jo Manzoni metro pietura atradās pie pašas viesnīcas. Mums bija jābrauc līdz Ottaviano un tad jāiet 15 minūtes ar kājām līdz Vatikānam.

Vatikāna muzeji un Siksta kapela

Izkāpām no metro jau Tibras upes otrā krastā un uzsākām pastaigu līdz Vatikānam. Lietus pieņēmās spēkā, un pastaiga ātri vien pārtapa vieglā riksītī. Nonākuši pie Vatikāna muzejiem, ieraudzījām teju nebeidzamu izmirkušu ļaužu rindu. Sasod… Laikam jau pie Vatikāna nav pieņemts lamāties, bet mēs jau neesam nekādi kristieši. Lai vai kā, tradīcijas ievērojām un lieki negānījāmies. Bez tam, teorētiski Visuma arhitektam bijām pateicību parādā par to, ka biļetes uz Vatikāna muzejiem bijām nopirkuši jau iepriekš internetā. Ja tas nebūtu izdarīts, rindās pavadītais laiks būtu krietni ilgāks. Vienīgi Svētā Pētera bazilikas kupola apmeklējuma biļeti nebija iespējams nopirkt tiešsaistē. To par 8 eiro varēja iegādāties tikai uz vietas.

Izstāvējuši rindu pie Vatikāna muzejiem, devāmies iekšā. 2023. gadā Vatikāns pasaules apmeklētāko muzeju topā ierindojās otrajā vietā, piekāpjoties vienīgi Luvrai Parīzē. Tā apmeklējumu es salīdzinātu ar plūstošu upi. Mēs bijām daļa no šīs milzīgās cilvēku rindas, kas nepilnas trīs stundas plūda cauri neskaitāmām telpām, lai visbeidzot nonāktu Siksta kapelā. Nepārprotiet mani, Vatikāns ir ļoti grezns un glabā milzīgu vēsturi. Tur droši vien varētu pavadīt vairākas dienas, taču brīžam bija grūti apstāties, lai visu to skaistumu novērtētu. Straume nesa uz priekšu. Visbeidzot nonācām Siksta kapelā. Jā, Mikelandželo ir padevies īsts meistarstiķis! Mazliet sirreāla sajūta pārņem, redzot “Ādama radīšana”, “Pastarā tiesa” un citas freskas savām acīm dzīvē.

Pēc muzeju apmeklējuma nonācām Svētā Pētera laukumā. Mūsu ceļojuma žurnāla ieraksts liecināja, kā ir jāuzkāpj Svētā Pētera katedrāles kupolā, taču nolēmām plānus mainīt. Rinda pēc biļetēm jau atkal stiepās visapkārt laukumam. Tā kā bijām otro reizi Romā, un pirmajā ceļojumā jau kupolā bijām uzkāpuši, devāmies uz nākamo pieturas punktu – Santandželo cietoksni. Pa ceļam vēl iegājām pāris suvenīru bodītēs. Vienā no tām, Leonardo da Vinči muzejā, varēja iegādāties patiešām interesantus t-kreklus un džemperus.

Santandželo cietoksnis

Ar Santandželo cietoksni saistās kāds tumšs, bet interesants stāsts. 590. gadā Romā plosījās buboņu mēris. Pāvests Gregors I kādas pastaigas laikā esot redzējis virs cietokšņa parādāmies eņģeli, kas ar zobenu sakauj slimību. No turienes arī esot cēlies tagadējais cietokšņa nosaukums. Sākotnēji būves celtniecību pasūtīja imperators Adriāns, kurš to bija plānojis kā savas dzimtas mauzoleju. Vēlāk pāvesti to izmantoja kā cietoskni un pili. Santandželo cietoksni un Vatikānu savieno apmēram 800 metrus gara pasāža, pa kuru briesmu gadījumā varēja aizbēgt no Vatikāna. Šauro koridoru bēgšanai ir izmantojuši pāvesti Aleksandrs VI un Klements VII.

Šobrīd Santandželo cietoksnī ir ierīkots muzejs un neliela kafejnīca, kurā var padzert kafiju un apēst kādu kruasānu. Pats lielākais dārgums, mūsuprāt, bija satriecošā Romas panorāma, kas pavērās no cietokšņa. Galu galā, kādu laiku Santandželo cietoksnis bija augstākā ēka Romā. Kopumā Santandželo cietoksnī pavadījām kādu pusotru stundu.

Navona laukums un Ziedu laukums

Bija pēcpusdiena, un lietus bija mitējies. Mēs devāmies izstaigāt Navona un Ziedu laukumus, bet neviļus bija piezadzies izsalkums, tāpēc nolēmām notiesāt picu. Kas gan būtu Itālijas apmeklējums bez vietējās picas nogaršošanas? Picērija “Emma” nelika vilties – pica bija fantastiska! Mums gan paveicās ielēkt pēdējā vilcienā, jo Romā daudzas ēstuves un restorāni pēcpusdienā tiek slēgti, lai no jauna tiktu atvērti vakarā uz vakariņu laiku. Darbinieki mūs ārā nemeta un atļāva mierīgi pabeigt maltīti.

Pēc maltītes devāmies uz Ziedu laukumu jeb Campo de’Fiori, kas savu nosaukumu ieguvis viduslaikos. Toreiz te vēl bija pļavas. Laukums ir kalpojis arī kā nāvessodu izpildes vieta. 1600. gada 17. februārī šeit dzīvu sārtā sadedzināja par ķecerību notiesāto dominikāņu mūku un filozofu Džordāno Bruno. Viņa pelni tika izskaisīti Tibras upē. 1889. gadā Ziedu laukumā, vietā, kur notika nāvessoda izpilde, tika atklāts Bruno veltīts piemineklis. Ik gadu 17. februārī to apmeklē brīvmūrnieki, panteisti, ateisti un dažādas brīvdomātāju grupas. Šobrīd te ir ierīkots burvīgs tirgus laukums, kur var iegādāties ziedus, augļus, zivis un gaļu.

Navona laukums asociējas ar strūklakām — Četru upju strūklaku un Neptūna strūklaku. Atceros, savu apbrīnu, kad redzēju tās pirmoreiz. Tik detalizētas! Toreiz Navona laukumā darbojās Ziemassvētku tirdziņš, un te varēja nopirkt dažādus našķus un suvenīrus. Un raganas, protams. Befana itāļu folklorā ir veca sieva, kas izskatās pēc raganas un bērniem Zvaigznes dienā (5. janvāra naktī) nes dāvanas līdzīgi kā Ziemassvētku vecītis. Paklausīgie saņem saldumus, bet blēņdariem tiek ogles, ķiploki un plēnes. Ja ticam nostāstiem, tad Befana dzīvo kaut kur starp Navona laukuma ēku jumtiem.

Spāņu kāpnes

Spāņu kāpnes ir brīnišķīga vieta, kur uzņemt kādu foto par piemiņu no Romas atvaļinājuma. Tās ir redzamas arī tādās pasaulslavenās filmās kā “Romas brīvdienas” un “Talantīgais misters Riplijs”. Bija interesanti pasēdēt uz kāpnēm un pavērot la dolce vita jeb saldās dzīves baudītājus. Ļaudis ieturēja maltīti blakus esošajā jumta kafejnīcā, malkoja vīnu un klausījās kāda ielu muzikanta skaņās. Daži sarunājās, kamēr citi klusēja un vienkārši izbaudīja mirkli. Burvīgāku dienas nobeigumu būtu grūti iztēloties.

Visi ceļi ved uz Romu; Via Appia

“Romā gaidāma vētra ar stipru lietu un pērkona negaisu. Iespējami lokāla mēroga plūdi,” laika ziņu diktore rīta programmā bija nepielūdzama. Brokastīs devāmies mazliet nervozējot, jo dienas plānā bija paredzēts pārgājiens pa Via Appia jeb Apija ceļu. Senais Apija ceļš bija viens no pirmajiem un stratēģiski svarīgākajiem ceļiem Romas republikā. Tā pirmsākumi ir meklējami jau ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras, taču atsevišķi ceļa posmi ir lieliski saglabājušies līdz mūsdienām. Pastaiga pa Apija ceļu ir kā pārgājiens vēsturē; abpus ceļam ir redzamas villas, mauzoleji un romiešu pirtis. Vai kas nu no tā palicis pāri. Vislabākā diena, kad apmeklēt Apija ceļu ir svētdiena, jo tad tas ir vairāk vai mazāk slēgts automašīnu satiksmei. Vietējie te staidzina suņus, skrien un braukā ar velosipēdiem. Atgriežoties pie viesnīcas brokastu galda, bijām nolēmuši riskēt un doties pārgājienā. Galu galā, jau iepriekšpārdošanā internetā bijām iegādājušies biļetes un Sv. Kalisto katakombām, kas atradās turpat netālu.

Nolēmām no viesnīcas uz Via Appia doties kājām. Izgājām 8.20 un jau plkst. 9.00 bijām pie Porta San Sebastiano jeb kā tos dēvējā sākotnēji — Apija vārtiem. Te aplūkojām izstādes un uzņēmām dažus foto. Porta San Sebastiano apmeklējums ir bezmaksas, bet ir iespēja atstāt ziedojumus. Pavadījām te kādas 20 vai 30 minūtes un turpinājām ceļu uz Apija ceļa info centru.

Domine Quo Vadis baznīca

Apija ceļa informācijas centrā strādāja patiešām atsaucīgi darbinieki. Viņi mums iedeva ceļa karti un aprakstu, lai varētu vēl labāk iztēloties mutuļojošo dzīvi, kas ritēja šeit pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Info centrā tika piedāvāta arī velosipēdu īre, taču mēs bijām nolēmuši iet kājām.

Ardeatina un Apija ceļu krostojumā ieraudzījām nelielu baznīciņu — Domine Quo Vadis. Ielūkojāmies pa durvīm, un izskatījās, ka tur norisinās dievkalpojums. Līdz ko apsēdāmies uz baznīcas kāpnēm, lai iemestu aci kartē, pie mums pienācā kāds svešinieks. Viņš pastāstīja, ka šeit Svētais Pēteris saticis Jēzu jau pēc Kristus krustā sišanas. Pēteris steigā pametis Romu, kur ticis vajāts. “Quo Vadis?” jeb “Kurp iedams,” Jēzus uzjautājis. Sarunas gaitā Dieva dēls esot pierunājis Pēteri atgriezties mūžīgajā pilsētā, kur apustulim klājās plāni. Svēto Pēteri apcietināja un vēlāk sita krustā ar galvu uz leju. Dīvaino pozu esot izvēlējies pats notiesātais, jo uzskatījis, ka nav cienīgs mirt kā Jēzus. Un šeit, mazajā baznīciņā, vēl šobaltdien ir redzams Svētā Pētera pēdu nospiedums. Lai gan neesam ticīgi ļaudis, šādi stāsti ir interesanti un piešķir ceļojumam pavisam citu garšu.

Pazemes kapsēta jeb Sv. Kalisto katakombas

Vējš pieņēmās spēkā, taču no lietus nebija ne miņas. Mēs sēdējām pie Sv. Kalisto katakombām (Catacombe di San Callisto) un gaidījām gidi, kura mūs vedīs pazemē. Bijām novākusies neliela grupiņa, taču tūrisma sezonā var gadīties, ka uz vietas vairs nav iespējams iegādāties biļeti. Ekskursijām ir noteikts maksimālais cilvēku skaits, tāpēc vēlams ieejas karti iegādāties jau iepriekš. Īsumā par vēsturi — lai būtu vairāk vietas apbedīšanai, tika nolemts kapsētas ierīkot zem zemes. Romā ir ap 60 katakombām, un ne visas ir atklātas; par dažu vietu eksistenci liecina vien dokumenti. Kalisto katakombu pirmsākumi ir meklējami otrā gadsimta vidū, un laika gaitā te ir apglabāti aptuveni 500’000 kristiešu, tostarp 16 pāvesti. Kad barbari iebruka Itālijā, tie mēdza šādas vietas izlaupīt, tāpēc pāvesti 9. gs. sākumā nolēma relikvijas no katakombām aizvākt. Kalisto katakombas apmeklēja aizvien mazāk cilvēku līdz tās tika aizmirstas pavisam. Vietu no jauna oficiāli atklāja vien 1849. gadā, bet, protams, starpposmā bija uzdarbojušies kapeņu laupītāji.

Gaisā valdīja spokaina sajūta pat staigājot pa katakombām gides pavadībā. Tuneļu kopējais garums ir vairāk nekā 20 kilometri, un senatnē bija izstrādāta īpaša sistēma, lai atrastu piederīgo atdusas vietu. Kapeņu pārvaldnieks izsniedza karti. Ļaudis te nāca, lai aizdegtu sveces, noliktu ziedus, pieminētu mirušos un ieturētu maltītes ar tiem. Tika rīkoti pat banketi. Saprotams, ka izstaigājām tikai nelielu daļiņu no kapenēm, jo ekskursija ilga vien 45 minūtes, taču ieskatu guvām.

Pargājiens pa Apija ceļu 

Pēc kapeņu apmeklējuma no pēcnāves noskaņas vajadzēja atgriezties realitātē — uz Apija ceļa. Mūsu acīm pavērās senatnīgas ēkas, vietumis ganījās zirgi, tad aitas. Fantastiska vieta pastaigai! Ja paveicas, ap Hilarus Fuscus kapa vietu var redzēt kazu baru staigājam pa veco bruģi. Šo skatu tikām redzējuši vairākos foto internetā, taču veiksme diemžēl nebija mūsu pusē, un šis kadrs palika nenoķerts. Toties satikām kādu onkoli ar suni. Runātīgu itāli, kurš jokojot jautāja, kurp dodamies? Vai uz Neapoli? Lai gan sirmgalvim nācās krietni nopūlēties, lai sarunātos angliski, viņš to darīja labprāt un beigās vēl novēlēja patīkamu ceļu. Ejot pa Apija ceļu, brīžam aizmirsās, ka esam Romā. Šķita, ka esam nonākuši Itālijas laukos. Kādu laiku pabaudījuši ainavas, nogriezāmies, lai dotos uz Akveduktu parku. Sāka smidzināt lietus. 

Akveduktu parks

Akveduktu parku ieteiktu apmeklēt iekvienam Romas viesim. Tā ir vieta, kur uz mirkli izrauties no pilsētas kņadas un izbaudīt pilnīgu mieru. Tā ir vieta, kur uzņemt brīnišķīgus atvaļinājuma foto. Bet par visu vairāk, tā ir vieta, kur izbaudīt vēsturi un iespaidīgos Romas akveduktus. Lai gan smidzināja, mēs atradām soliņu, uz kura piesēst un ilgu laiku vienkārši vērojām vareno Klaudija akveduktu. Nepasakot ne vārda. 68 kilometrus garā akvedukta celtniecību aizsāka imperators Kaligula mūsu ēras 38. gadā, taču tas tika pabeigts Klaudija laikā, 14 gadus vēlāk. Šķiet neticami, bet jau tolaik Romā dzīvoja vairāk nekā 1 miljons cilvēku. Un to visu es centos iztēloties, vienkārši sēžot uz soliņa, 2000 gadus vēlāk. Sāka līt mazliet stiprāk. Mēs paņēmām līdzņemšanai pavisam īstu romiešu picu un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Ja var ticēt pulkstenim-soļu skaitītājam, bijām nogājuši aptuveni 20 kilometrus, kas arī bija mūsu vidējais dienas rādītājs ceļojuma laikā.

Apskates vietas Romā jeb šis noteikti jāredz

Pieņemu, ka vairums pilsētas viesu sāk Romas apskati ar ikonisko Kolizeju, Romas forumu un Palatīna kalnu. Ar Senās Romas sirdi. Mums plānošanas dēļ viss sanāca pavisam citādi. Apija ceļu vislabāk ir apmeklēt svētdienā, otrajā dienā nebija pieejamas īpašās Kolizeja biļetes, un vēl šādi tādi melnie kaķi bija pārskrējuši ceļu. Taču nu beidzot bijām ceļā, lai aplūkotu dažus no Romas galvenajiem apskates objektiem. Spoži spīdēja saule, un pulkstenis rādīja devīto rīta stundu.

Romas Kolizejs

Lai gan slaveno Kolizeju garāmejot bijām redzējuši jau iepriekšējās dienās, tas bija ceturtās dienas rīts, kad beidzot devāmies iekšā. Standarta Kolizeja biļete maksāja 18 eiro, taču par 24 eiro varēja iegādāties pieeju bēniņiem (Full Experience Attic), un ar liftu uzbraukt pašā augšā. Šo īpašo biļešu skaits ir ierobežots, tāpēc tās laicīgi ir jāiegādājas internetā. Kolizeju apmeklējām 11. martā, bet biļeti iegādājāmies vēl Latvijā esot — 3. martā. Bērniem līdz 18 gadu vecumam ieeja bija par brīvu, taču īpašās ekskursijas tāpat ir jāpiesaka iepriekš. Uzreiz varu pateikt, ka tas bija tā vērts! No Kolizeja “bēniņiem” pavērās fantastisks skats pār vareno celtni, gandrīz sajutos kā Romas imperators. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te nebija tūristu pūļu, kas spietoja zemākajos stāvos. Majestātiskā vientulībā izstaigājām celtnes augstāko stāvu, veroties pār arēnu. No augšas labi redzami bija arī pagraba labirinti. Cik daudz sviedru un asiņu slacījušas šos milzīgos akmens bluķus! Manā iztēlē tribīnes strauji piepildīja mežonīgais, asinskārais pūlis, un karstajā saulē par mūžīgu slavu cīnījās gladiatori. To visu mierīgi vēroja imperators. Kurš tieši, nepateikšu, jo bija pienācis laiks atgriezties realitātē. Attica apmeklējumam ir noteikts limits — 30 minūtes.

Nobraucām ar liftu lejā un izstaigājām standarta biļetē iekļauto apli. Tas čumēja un mudžēja no tūristu grupām, un mēs spraucāmies tām cauri, lai nokļūtu uz izeju. “Gluži kā Bābele,” es nodomāju. Šķita, ka te sajaucās visas pasaules valodas un dialekti.

Kolizeja ieejas biļešu cenā bija iekļauts arī Palatīna kalns un Romas forums, tāpēc tie bija mūsu nākamie pieturas punkti.

Palatīna kalns un Romas forums

Palatīna kalns un Romas forums ir apskatāmi kopā, tiem ir viena ieeja. Mēs sākām ar Palatīnu, jo izeja veda caur forumu. Piepeši mūs pārsteidza pamatīga lietusgāze un, lai būtu vēl jautrāk, tai pievienojās krusa. Pulkstenis bija vien 11.00, bet no burvīgās rīta saules vairs nebija ne miņas. Patvērāmies nelielā suvenīru bodītē un nogaidījām, līdz pāriet lietus. Jau pēc brīža atkal starp mākoņiem izspraucās saule, un varējām turpināt ceļu. No Palatīna kalna bija iespējams baudīt fantastiskus, elpu aizraujošus Romas skatus. 

Romas forums republikas laikā bija saimnieciskās, reliģiskās un pilsoniskās dzīves centrs, un tam bija nozīmīga loma arī pēcāk, impērijas laikā. Vestas templī augstdzimušas priesterienes sargāja svēto uguni. Netālu atradās Saturna templis, kas veltīts auglības dievam Saturnam. Starp citu Saturna svētki jeb saturnāliji bija priekšteči mūsu Ziemassvētkiem. No tiem nāk arī vairums paražu — apdāvināšana, elfu cepuru forma un izēšanās. Lai gan mūsdienās nekas daudz no Romas foruma nav palicis pāri, jau no drupām vien var apjaust vietas sākotnējo varenību un nozīmīgumu.

Palatīna Kalna un Romas foruma apskate aizņēma nepilnas trīs stundas un jau ap 14.00 bijām pie blakus esošā Mamertīna cietuma. Šajā tumšajā kambarī nāvessodu sagaidīja Romas ienaidnieki, piemēram, gallu vadonis Verkingetorīgs un Svētais Pēteris. Cietuma apmeklējums pieaugušajam maksāja 10 EUR. Protams, tā ir vieta ar vēsturi, taču, atklāti sakot, bijām nedaudz vīlušies. Mamertīna cietumu noteikti varējām izlaist.

Romantiskās Trasteveres ieliņas

Pa ceļam uz Trasteveri nogājām gar Pompeja kūriju, vietu, kur 44. gadā p.m.ē. tika nogalināts Jūlijs Cēzars. “Arī tu, Brut!” viņš esot iesaucies, kad starp sazvērniekiem ieraudzījis savu draugu Brutu. Šobrīd te savu mājvietu ir atraduši pilsētas kaķi.

Trastevere ir brīnišķīgs rajons, kuru raksturo šauras, bruģētas ieliņas, krodziņi un nelielas bodītes. Apkārtne šķiet tik itāliska, cik vien iespējams. Un tā ir tik dzīva! Starp visām jaukajām vietām, kur ieturēt gardu maltīti, ir arī tūristu lamatas. Un vienās no tām ietrāpijām arī mēs. Telpa bija tumšāka nekā Mamertīna karceris, bet nokļūšana līdz tualetei bija Indiana Džounsa cienīgs piedāvājums. Pēc kāda laiciņa pienāca viesmīle un sāka pieņemt mūsu pasūtījumu, taču, ieraudzīdama vēl vienu tūristu bariņu uz ielas, iemeta blociņu kabatā un izskrēja ārā. Pēc laiciņa viņa atgriezās ar pieciem jauniešiem, kuri mūs neredzēja, jo nespēja pierast pie tumsas. Nosēdinājusi jaunos viesus pie galdiņa, meitene no jauna pievērsās mums: “Tā, kur mēs palikām?” Kad acis aprada ar tumsu, ieraudzījām, kādā ūķī bijām nonākuši. Ēdiens bija draņķīgs, tam bija jūtama stipra metāla piegarša, bet trauki… Ārā gāza lietus, bet mēs labprātāk ļāvāmies salīt, nekā pavadītu šeit lieku minūti. Vēlāk, jau pie Panteona esot, sapratām, ka viesmīle bija sajaukusi galdiņus un iedevusi mums piecu jauniešu rēķinu. Tas bija vismaz par 20 EUR lielāks nekā mūsējais. Nolādēts!

Panteons

Rinda uz Panteonu virzījās ātri, taču mēs joprojām domājām par briesmīgājām pusdienām un pārmaksāto rēķinu. Pie durvīm kungi kontrolēja cilvēku plūsmu. Kad bija pienākusi mūsu kārta doties iekšā, beidzot šķita, ka viss sliktais ir aiz muguras. Turpmāk dzīvē viss ies tikai uz augšu! Lai vai kā, Panteons ir kaut kas iespaidīgs. Šī skaistā celtne ir būvēta 2. gs. p.m.ē. Ir prātam neaptverami, kā romiešiem izdevās uzbūvēt milzīgo mūra kupolu vēl pirms mūsu ēras. Mēs staigājām pa ēku un apbrīnojām, cik labi tā saglabājusies. Cik celtņu no antīkās pasaules vispār ir saglabājušās? Panteonā ir aplūkojams arī slavenā mākslinieka Rafaēla kapa piemineklis.

Trevi strūklaka

Sāka krēslot, tāpēc nolēmām, ka ir laiks doties aplūkot Trevi strūklaku. Ap to drūzmējās makten daudz ļaudis, taču bija iespējams izspurgt cauri pūlim, lai aplūkotu šo brīnišķīgo mākslasdarbu. Ticējums vēsta, lai atgrieztos Romā, ir jāiemet monēta Trevi strūklākā, esot ar muguru pret to. Nezinu, vai māņticība, bet pirmajā reizē mums tas nostrādāja, tāpēc atkārtojām procedūru atkal. Roma patiešām ir pilsēta, kurā gribas atgriezties vēl un vēl. Un mēs neesam vienīgie, kas tā domā. Ik gadu Trevi strūklākā tiek iemests vairāk nekā miljons eiro.

Atceļā uz viesnīcu uzgājām brīnišķīgu veikalu “Faces”, kurā varēja iegādāties visnotaļ interesantus t-kreklus. Tur tiku pie Bovija un van Goga t-krekliem, kas lieti noderēja nākamajās dienās. Jau atkal dienas laikā bija nostaigāti vairāk nekā 20 kilometri, bet kurš gan vairs skaita?

Izbaudīt Romu bez steigas

Mums ceļojumā bija palikusi viena pilna diena. Ārā spīdēja saule, un termometra stabiņš solījās pārsniegt 20 grādu robežu. Domājām, kā vislabāk pavadīt dienu, jo opcijas bija vairākas. Apsvērām senās Ostijas ostas jeb Ostia Antica apmeklējumu, kur apskatāms diezgan labi saglabājies teātris, forums un dažas ielas. Otra iespēja bija doties dienas izbraucienā uz šarmanto Bračāno pilsētiņu, kur pavadīt dienu pie ezera. Izsvēruši visus plusus un mīnusus, nolēmām par labu trešajam variantam – nesteidzīgai dienai Romā.

Rītu iesākām ar pastaigu līdz Borgēzes dārziem. Parks ir milzīgs, tajā atrodas Borgēzes galerija, kurā apskatāmi slavenu mākslinieku darbi, tostarp Rafaēla “Noņemšana no krusta”. Mēs gan bijām nolēmuši dienu pavadīt ārā, tāpēc devāmies uz parkā esošo zoodārzu. Biļetes mums visiem trim maksāja ap 50 eiro, un zoo apmeklējums aizņēma trīs stundas. Redzējām ziloņus, lauvas, tīģerus, degunradžus, leopardus, pingvīnus, lāčus un citus dzīvniekus. Jāpiebilst, ka Romas zoo ir iekārtots tā, ka dzīvnieki ir ļoti labi redzami. Zoodārzā ir izvietoti informatīvi attēli. No tiem uzzinājām, ka 46. gadā pirms mūsu ēras žirafe tika atvesta uz Romu kā Kleopatras dāvana Jūlijam Cēzaram. Tolaik šī dzīvnieka vērtība bija 360 vergi. 

Pēc zoo apmeklējuma turpinājām pastaigu pa Borgēzes dārziem, uzņemot kursu uz Spāņu kāpnēm. Parka vidū bija neliels ezeriņš, kurā tiek piedāvāti izbraucieni ar airu laiviņām.

Ap plkst. 14.00 bijām atgriezušies pie Spāņu kāpnēm, kur mazliet atvilkām elpu. Pēc tam devāmies uz Trevi strūklakas pusi. Pie Trevi bija neliela bodīte, kurā iegādājāmies gelato. Mmmm. Šajā siltajā dienā tas bija kā kulaks uz acs. Notiesājuši pa saldējumam, devāmies atvadīties no Kolizeja. Te pavadījām visu pēcpusdienu, ķerot saules starus un vērojot tūristu pūļus.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Romā pavadījām laiku no 2024. gada 8. marta līdz 13. martam. Neatkarīgi no tā, vai dodies dienas izbraucienā uz Lapmežciemu, nedēļas nogales ekskursijā uz Sāremā, vai garākā ceļojumā uz Tanzāniju, ir svarīga plānošana. Ceļojums uz Romu bija labi izplānots, tādēļ salīdzinoši īsā laikā izdevās apskatīt daudz aizraujošu vietu un izbaudīt uz mēles kūstošus itāļu ēdienus. Diemžēl nesanāca apmeklēt Ostijas ostu un Bračāno pilsētiņu, kas būs labs iemesls atgriezties. Man ir aizdomas, ka šī nebija pēdējā reize, kad spērām kāju uz Mūžīgās pilsētas bruģa. Galu galā visi ceļu taču ved uz Romu!

Ja Tevi uzrunāja Romas stāsti, iesakām arī ceļojumu uz Barselonu.