Zaļās kāpas taka

Pavisam netālu, aptuveni vienas labas, saturīgas sarunas jeb 30 minūšu brauciena attālumā no Āgenskalna, atrodas Zaļās kāpas taka. Apļveida takas garums ir nepilni 15 km, un tā ir lieliski piemērota ne tikai gājējiem, bet arī velosipēdistiem. Vairākās vietās, piemēram, pie Zaļās kāpas un Raganu purva, ir izvietoti velo statīvi, kur pieslēgt savus “rumakus”, lai nodotos jau padziļinātākai apkārtnes izpētei. Takas segums ir visnotaļ kvalitatīvs, un purvainākos posmus klāj koka laipas, tāpēc Zaļās kāpas taka ir laba izvēlē arī pastaigai ar bērnu ratiem. Tādas ģimenes sastapām arī Lieldienu rītā, kad nelielo ekspedīciju bijām nolēmuši veikt paši.

Pastaiga pa Zaļās kāpas taku

Uzpildījām termosu ar smaržīgu zāļu tēju, iepakojām dažas smalkmaizītes piknikam un ap plkst. 11.00 startējām no Āgenskalna. Jau pirms 12.00 bijām Ķemeros, Partizānu ielas galā, kur meklējams Zaļās kāpas takas sākums. Uzreiz, jau atverot pilsētas putekļu klātās automašīnas durvis, mēs sajutām silto un sirsnīgo dabas apskāvienu – mūs sagaidīja skanīgi putnu traļļi un bezgalīgas balto vizbulīšu pļavas. Bez mums autostāvvietā bija novietotas vēl tikai pāris automašīnas, no kuriem viens bija kemperis ar Somijas numuru. Šķita, ka šie ļaudis te pavadījuši nakti. Nelielais auto skaits lika domāt par to, ka taka nav īpaši populāra. Jo labāk mums!

Takas sākumposmā mežs bija mitrs un ēnains. Vietumis, drīzāk jau izņēmuma kārtā, iespīdēja kāds saules stars. Uz mirkli piestājām pie skudru pūžņa, kur valdīja pavasarīga rosība. Nezinu, kāpēc tik daudz latvju ticējumu paredz spļaušanu uz skudrām un skudru pūžņiem, taču mums spļaudīšanās ne prātā nenāca. Pavērojām šīs čaklās radības un devāmies tālāk. Gar meža takas abām pusēm auga zaķskābenes, un es atminos, kā bērnībā, ciemojoties pie vecāsmammas, mēdzām tās ēst pilnām mutēm.

Ap otro takas kilometru uz īsu brīdi pamainījās meža tips, un sils uz mirkli pārtapa bērzu birzī. Mēs turpinājām iet, līdz atdūrāmies pret milzīgi valni. Tas bija kādreizējās Litorīnas jūras krasts, kuru šobrīd pazīstam kā Zaļo kāpu. Uzkāpām pa koka kāpnēm līdz Zaļās kāpas skatu platformai, lai labāk iepazītu apkārtnes ainavu, un tad jau atgriezāmies uz takas.

Kaņieris un Antiņciems

Taka brīžam kļuva purvaināka, taču šādās vietās bija uzstādītas koka laipas, un pastaigai purvi netraucēji. Gluži pretēji, ainavas kļuva interesantākas, un tās mūsu nelielo pārgājienu padarīja tikai interesantāku. Gabaliņu pagājuši, nonācām negaidītas izvēles priekšā, proti, ceļazīmes lika izvēlēties starp Ķemeriem un Kaņieri. Ķemeri bija īsākais ceļš atpakaļ uz auto, taču mēs vēlējāmies redzēt arī ūdensputniem bagāto Kaņiera ezeru. Tobrīd tā šķita viegla izvēle, taču ir vērts pieminēt dažas nianses. Ceļazīme norādīja, ka Kaņieris atradās atradās viena kilometra attālumā, un tā ir balta patiesība, taču šajā vietā nav tiešas izejas līdz ezeram. Līdz Kaņierim ir vērts iet vien tad, ja pēc šī norādītā kilometra esi gatavs iet vēl pusotru kilometru līdz Kaņiera pilskalna skatu tornim un pēcāk atgriezties šajā punktā. Tātad, nostaigāt papildu trīs kilometrus.

Mēs šoreiz nolēmām līdz skatu tornim nedoties, tāpēc, izgājuši uz ceļa, nogriezāmies pa labi uz Antiņciema pusi. Interesants fakts – Antiņciems bija viena no pēdējām vietām Latvijā, kur tikusi ievilkta elektrība. Ja internets nemelo, tas noticis 1988. vai 1989. gadā. Uzzinājām arī to, ka starpkaru periodā starp Jūrciemiem un Antiņciemu atradās slavenas cigoriņu audzēšanas vietas. Kaltētas cigoriņu saknes ar zirgiem tika nogādātas Ķemeru stacijā, no kuras tālāk ar vilcienu vestas uz Rīgu.

Tu tikai odzi nesamin Raganu purvā!

Izgājuši cauri nelielajam Antiņciemam, mēs turpinājām ceļu Raganu purva virzienā. Nezinu, kā cēlies purva nosaukums, taču nevienu vellatu apkārtnē nesastapām. Ja vien tās nebija pārvērtušās par ķirzakām, odzēm, zalkšiem, zirnekļiem vai citām radībām, ar kurām brālīgi dalījām laipu. Cits iespaids man radās iepriekšējā purva apmeklējuma laikā pirms daudziem gadiem, kad iepretim autostāvvietai, pagājis nostāk no ceļa, pamanīju kokā iekārtu raganīgu sapņu ķērāju. “Tādu varētu izmantot rituālos vai pabiedēt tūristus,” es pie sevis nodomāju. Var jau būt, ka toreiz prāts ar mani izspēlēja joku, un nekā raganīga tajā sapņu ķērājā nebija. Tik vien, kā mana cilvēciskā vēlme savilkt paralēles ar purva nosaukumu. Lai kā arī būtu, mēs devāmies pa laipu, cenšoties nobildēt katru ķirzaku, zalkti un odzi, ko sastapām ceļā, līdz nonācām pie Sēra dīķiem. Sēra smaka bija jūtama pa gabalu, taču tā ne tuvu nebija tik izteikta kā Islandē vai citās līdzīgās vietās, kur būts. Tā noteikti netraucēja ļaudīm ieturēt Lieldienu pikniku pie informācijas zīmes takas ielokā.

Pēc Raganu purva izpētes atgriezāmies Ķemeros. Iznācām uz Robežu ielas, kas attiecīgi krustojās ar Partizānu ielu, pa kuru varēja nonākt Zaļās kāpas takas sākumpunktā.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Zaļās kāpas taku kātojām 2025. gada 20. aprīlī. Ļaudis mežmalās baudīja piknikus, sveicot garām ejošos svešiniekus Lieldienās. Īpaši iekārtotas piknika vietas un tualetes nemanījām, bet kas gan kait sviestmaizes notiesāšanai, sēžot uz celma? Pārgājienu veicām aptuveni četrās stundās.

Kad ir labākais laiks Raganu purva apmeklējumam? Jau nedaudz paplašinātā kompānijā apmeklējām purvu mēnesi vēlāk un… Kas tas bija par skatu! Ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai. Kā balta kokvilnas sega Raganu purvu pārklāja spilves! Noteikti iesakām apmeklēt purvu maija izskaņā.

Ja izbaudīji pastaigu pa Raganu purvu, iesakām izmest kādu loku arī pa Čužu purvu! Tāpat dabas mīļotājiem noteikti patiks Viesatas upesloki.