Pie jūras atvaļinājums mans jeb ko darīt Jūrciemos

Laika ziņu diktors nepielūdzami kā Delfu orākuls nākamajās dienās solīja +34 grādu karstumu. Palikšana Rīgā nozīmētu bezgalīgu svīšanu un lavierēšanu starp izkusušā asfalta saliņām, cerībā patverties kādā kondicionētā telpā, kaut lielveikala dārzeņu nodaļā. Un tad vēl tās tropu naktis… Šī perspektīva lika steigā uzrakstīt atvaļinājuma pieteikumu un pamest pilsētas kņadu neatskatoties.

Naktsmītne Lapmežciemā

Jau gadiem esam iecienījuši zvejnieku ciemu, Ragaciema un Lapmežciema, brīnišķīgas pludmales. Diemžēl tādi neesam vienīgie, tādēļ naktsmājas vasarā ir jāmeklē laicīgi. Ļoti laicīgi. Šoreiz gan mums uzsmaidīja veiksme, un tikām pie neliela namiņa Lapmežciemā. Neskatoties uz to, ka naktsmītne bija iekārtota bijušajā milicijas postenī, tā bija ļoti omulīga. Ēka kādu laiku ir bijusi arī kafejnīcas statusā, taču šobrīd saimniece tai ir piešķīrusi vietai raksturīgo jūrnieku un zvejnieku sajūtu, kas lieliski izpaužas interjerā un daļēji arī nosaukumā — “Pie Garozas”. Garoza bija tāds tēls, uzpircējs, filmā “Zvejnieka dēls”.

Vietas īpašniece bija visnotaļ atsaucīga un labprāt pastāstīja gan par nama, gan apkārtnes vēsturi. Naktmītnē bija viss nepieciešamais — virtuve, kur pagatavot ēdienu, duša, grils un visas pārējas uzpariktes. Pa ceļam uz Lapmežciemu jau iztēlojos mierpilnos vakarus pagalmā ar vīna glāzi un kādu Hemingveja stāstu, bet… skudrām diemžēl attiecībā uz mājas priekšu bija citi plāni, un mūsu tajos nebija. Jau no pirmajām minūtēm tūkstošiem šo kukaiņu bravūrīgi iezīmēja robežu — mums tā turpmākajās dienās būs mājas iekšpuse, kamēr skudrām — pagalms. Nekas! Neba jau uz piejūras ciemu braucām pagalmā sēdēt, bijām ieradušies pavadīt laiku pie jūras. Un tā bija pavisam tuvu. Tāpat kā Kaņieris, Ragaciema sedums un vairākas burvīgas vietas, kur ieturēt vakariņas un nogaršot nule kā kūpinātas zivis.

Pārgājiens gar jūras krastu

Nākamo dienu solīja karstu, tādēļ nolēmām pārgājienu gar jūru uzsākt agri. No rīta maršrutu uzsākām pa Kupskalna dabas taku, kas atrodas uz Bigauņciema un Lapmežciema robežas. Pa to nonācām līdz iecienītai fotografēšanās vietai — vecajam Lapmežciema molam.

Mols ir vēstures liecība no laika, kad zvejnieku kolhozs “Selga”, lai atvieglotu darbu, bija iecerējis te uzbūvēt savu ostu. Kā jau tālaika režīmā bija pieņemts, ir jādara un tad jau redzēs, kā būs. Ģeoloģiskā izpēte šķita lieks laika un līdzekļu patēriņš. Taču bija tā, ka straumes un rudens vētras molu vairākkārt nopostīja, līdz tika pieņemts lēmums iecerei atmest ar roku. Par šo lēmumu plaukstas jeb spārnus šodien sit kormorāni, kas iecienījuši laisku dirnēšanu uz vecajiem koka pāļiem.

Saule kāpa aizvien augstāk, un no jūras atgriezās piekrastes zvejnieki. Bija patiess prieks redzēt, ka zvejošanas tradīcijas vēljoprojām ir dzīvas. Vīriem sekoja kaijas, kas bija apsēdušas laivas, cerībā tikt pie kādas zivs. Tikmēr no otras jeb krasta puses ieradās ļaudis, kas vēlējās ķert saules starus un veldzēties jūrā. Mēs tikmēr jau šērsojām Starpiņupīti jeb Kaņiera kanālu, kas savieno Rīgas jūras līci ar Kaņieri, cerībā ātrāk sasniegt Ragaciema sedumu. Sedumi ir tādas kā zvejnieku pulcēšanās vietas un laivu piestātnes ar trepēm, vinčām, vabām, laivām un tīklu būdām. Laikos, kad piekraste vēl nebija tik apdzīvota, zvejnieki mēdza šajās būdiņās pārlaist nakti un patverties sliktu laikapstākļu gadījumā. Mūsu gadījumā sedums kalpoja par vietu, kur uz brīdi patverties no saules. Izmantojot izdevību, apstaigājām nelielās mājiņas, pie kurām ir izvietoti enkuri, bojas un citi zvejniecībā nepieciešami rīki. Lai gan mūsdienu cilvēks uz šo visu skatās caur tādu kā romantisma prizmu, zvejošana patiesībā bija un ir smags darbs. Atceros, ka reiz kādās kāzās manīju zvejnieku, vējā un jūrā rūdītām rokām, kurš smēķējot, ieraduma pēc, piesedza šķiltavas liesmu ar plaukstu. Uzreiz bija redzams, ka šīs raupjās plaukstas darba nebijās, taču, kad tās skāva mazmeitu, rokās bija jūtama visa pasaules mīlestība un maigums. Par to varbūt kādā citā stāstā, bet atgriežoties no kāzām Ragaciema sedumā, bijām nonākuši līdz trepēm. Pa tādām tiek uzdzītas laivas no ūdens uz sauszemi. Lai uzdzīšanu atvieglotu, trepes iesmērēja ar liellopu taukiem, kā arī izmantoja vinču, kuru agrāk vīri un sievas uz sauszemes grieza ar rokām. Pārējie tikmēr stūma laivu no ūdens puses. Šajā procesā parasti piedalījās visi, kas tajā brīdī atradās sedumā.

Atvilkuši elpu, devāmies uz Ragaciema ragu, no kura tad arī cēlies ciema nosaukums. Turpat atrodas Ragaciema bāka. Aptuveni tur sākas vēl viena ievērojama Jūrtakas daļa, saukta par Gauso jūdzi. Gausā jūdze ir 7 km gara un savu nosaukumu ieguvusi pateicoties tam, ka senatnē apkārtne ir bijusi vienmuļa, bez zirgu atpūtai paredzētajām apstāšanās vietām. Lai nosaukums nemaldina! Ceļinieki, kam nācās braukt pa Gauso jūdzi, vienmēr centās atrast kādu līdzbraucēju, jo tūvējos mežos siroja laupītāji, tostarp arī jau folklorā iegājušais Kaupēns. Mūsdienās gan Jūrciemi šķiet droši, lai gan piesardzība par ļaunu nenāks — šīs skaistās pludmales un šarmantie ciemi mēdz nolaupīt sirdis! Nav grūti iztēloties sevi šeit pavadām vecumdienas.

Neturpinot ceļu pa Gauso jūdzi, devāmies augšup uz Ragaciemu. Uz Selgas ielas atrodas divas ēstuves — grilbārs, picērija RIBAS un restorāns Bermudas. Ejot atpakaļ uz Lapmežciemu, piestājām arī slavenajā Ragaciema tirgū, kur bija nopērkami zuši, lucīši, karpas, asari un vēl visādi labumi. Makten gardi, bet cenas ne tās pieticīgākās. Vietējie ieteica kādu ģimenes uzņēmumu mazliet uz jūras pusi aiz grilbāra RIBAS, kur esot demokrātiskākas cenas un privātāka pieeja. Vēl kāds Ragaciema zivis pērkot Kauguru tirgū, kur arī esot lētāk. Kas zina, mēs iegādājāmies pa saldējumam blakus esošajā bodē un turpinājām ceļu uz Lapmežciema muzeju.

Lapmežciema muzejs

Pa ceļam uz Lapmežciema muzeju piesēdām pie strūklakas “Enkurs”. Tā uzstādīta iepretim Lapmežciema tautas namam un karstā dienā ir brīnišķīga oāze tiem dīvaiņiem, kas vada atvaļinājumu Lapmežciemā, bet neatrodas pie jūras.

Lapmežciema muzejs nav liels, taču noteikti ir apmeklējuma vērts. Te iepazināmies ar zvejniecības un jūrniecības vēsturi, kā arī uzzinājām par kādu interesantu vietējo kāzu tradīciju — lodziniekiem. Senāk zvejnieki noskatīja sievas vietējos ciemos, jo bija svarīgi, lai arī sievietes zvejniecību un ar to saistītās lietas pārzina, un var palīdzēt dažādos darbos. Tā kā jaunais pāris bija no viena ciema vai blakusciemiem, kāzu viesu bija tik daudz, ka tiem visiem nesanāca vietas mazajā zvejnieku namiņā. Tad nu šie viesi kļuva par lodziniekiem — kāziniekiem, kas procesu vēroja caur logiem. Lodzinieki bija ne mazāk gaidīti un tika gan ēdināti, gan dzirdīti, tāpat kā tie viesi, kas atradās telpās. Vēlāk jau kāzas sāka rīkot kultūras namos un citās saviesīgiem pasākumiem paredzētās telpās, tāpēc šī tradīcija palēnām ir izzudusi.

Tāpat mums tiek pastāstīts par Imantu Ziedoni, kurš dzimis un arī apbedīts Ragaciemā. Starp citu, Ziedoņa muzeja niedru jumtu Murjāņos licis meistars no Ragaciema. Tā nav sagadīšanās, ka par labākajiem niedru jumtu meistariem tiek uzskatīti ļaudis no Jūrciemiem — šādu iespēju vietējiem pavēra Kaņieris un tā bagātīgie niedrāji. Niedru jumti rotā daudzus namus Ragaciemā un Lapmežciemā.

Muzeja apmeklējumu noslēdzām ar 3D ceļojumu uz zvejas kuģa. Tas tik bija kaut kas! Vienmēr esmu gribējis doties līdzi jūrniekiem kādā zvejas braucienā, taču zvejnieki ir diezgan noslēgti ļaudis. Diezin vai viņi vēlētos šādu “tūristu” laivā vai uz klāja. Uzliekot 3D brilles ir iespējams piekļūt zvejošanas procesam maksimāli tuvu un ieskatīties zvejnieku ikdienā. Tiesa gan, šis pakalpojums tiek piedāvāts tikai nelielām apmeklētāju grupiņām, skaidrs, ka ar 3D brillēm nevar apgādāt desmitiem cilvēku vienlaicīgi.

Kaņieris — putnu vērotāju un makšķernieku paradīze

Atceļā uz Rīgu piestājām Kaņiera ezera laivu bāzē, kur iznomājām katamarānu. Ar to ir iespējams piebraukt ļoti tuvu vietai, kas atgādina noburtu mežu kādā episkā stāstā — uz nokaltušiem kokiem izmitinājušies dučiem melnu kormorānu. Par nožēlu mums līdzi nebija binokļa, jo Kaņieris sniedz fantastiskas iespējas putnu vērošanai. Ezers ir arī iecienīta makšķernieku vieta, un arī es savu pirmo asari ar spiningu noķeru tieši Kaņierī. No laivu bāzes ar kājām ir iespējams aiziet līdz Kaņiera ezera niedru takai, kas ir lieliska vieta fotogrāfiju uzņemšanai. Turpat blakus atrodas putnu vērošanas tornis.

Tādas nu izvērtās mūsu brīnišķīgās pāris dienas Jūrciemos. Ja ir slinkums ceļot uz Sāremā, piejūras dzīvi var izbaudīt tepat — stundas brauciena attālumā no Rīgas. Pie reizes varēsiet izstaigāt arī Zaļās kāpas taku.