Krustu šķērsu pa daudzveidīgo Tenerifi

Tenerife vairumam cilvēku drīzāk asociējas ar sauli un sērfošanu, nevis sniegu, bet mēs apzināti titulbildē ielikām Teidi — vulkānu, kura virsotne bieži vien ir ietērpta sniega cepurē. Teidei devām priekšroku divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sala ir nosaukta par godu vulkānam. Tulkojot no guanči — Kanāriju salu aborigēnu — valodas, “Tenerife” nozīmē “baltais kalns”. Guanči pilnībā izzuda 17. gadsimtā, taču daži nosaukumi un mīti, kas nāk no šīs kultūras, ir saglabājušies. Otrkārt, saulei mūsu ceļojuma laikā bija tikpat mītisks raksturs kā Guajotam, ļaunajam dēmonam, kas guanču nostāstos dzīvoja Teides kalnā. Bet nu par visu pēc kārtas!

Puerto de la Krusa

Neko daudz par Tenerifi nezinot, pirms ceļojuma par bāzes vietu izvēlējāmies Puerto de la Krusu. Pēc sešarpus stundu lidojuma un aptuveni stundas brauciena no lidostas tā vien gribējās izkustināt kājas, tāpēc jau pirmajā vakarā devāmies pastaigā uz Puerto de la Krusas ostiņu. Gājām gar Atlantijas okeāna krastu un vērojām, kā vulkāniskās klintis šķeļ spēcīgos viļņus. Pēcpusdiena bija apmākusies un vējaina. Tīrais sīkums, jo mani pavadīja divas saules,  Agnese un Keita. Domāju, ka varu rakstīt visas grupas vārdā — mēs bijām bezgala laimīgi. Pēc aukstās Latvijas ziemas pat +16 grādi likās visnotaļ patīkami. Un kas par fonu! Kur vien skaties, ainava tāda, kas liktu māksliniekam apstāties un lūkot pēc kaut kā, ar ko uzšņāpt skici, otas, zīmuļa, kaut ogles gabaliņa; visapkārt palmas, ziedošas puķes un pa labi no mums Atlantijas okeāns. Nav nekāds brīnums, ka Tenerifes tūrisms tālajā 1866. gadā aizsākās tieši Puerto de la Krusā.

Palmu ieskauta, laika zoba un okeāna vēju apbružāta, mūs sagaidīja San Telmo svētnīca. Ar savu vienkāršību, bet tai pat laikā neizskaidrojamu pievilcību sajūtu līmenī, tā apbūra ikvienu garāmgājēju. Vieta okeāna krastā svētnīcas uzbūvēšanai netika izraudzīta nejauši, Svētais Telmo bija jūrnieku patrons, turklāt ne šāds un tāds. Visnotaļ ievērojams. 

Puerto de la Krusa jeb “Krusta osta” ir nosaukta par godu pavisam vienkāršam koka krustam, kas savulaik kalpojis par palīgu navigācijā un iezīmējis sākotnējās ostas atrašanās vietu. Mūsu ierašanās brīdī nelielajā ostiņā valdīja milzīga rosība. Vietējie puikas no mola makšķerēja, divi zvejnieki turpat piestātnē ķidāja zivis, kamēr pilsētas viesi uz to visu noraudzījās, malkodami kokteiļus āra kafejnīcās. Izmantojot iespēju, nobildējos pie zivju tirgotājas pieminekļa.

Atceļā uz viesnīcu izmetām loku pa šaurajām vecpilsētas ieliņām. Ik pa brīdim cauri mākoņiem izlauzās saules stari, kas apspīdēja krāsainās ēku fasādes. Bez ceturkšņa septiņos sāka zvanīt baznīcas zvani, bet ielas piepildīja ceptas gaļas smarža. Siesta bija galā, un bija pienācis vakariņu laiks.

Viesnīca

Apmetāmies Melia Costa Atlantis viesnīcā. Atrašanās vieta šai viesnīcai bija 10/10. Okeāns, auto īre, restorāni — viss dažu minūšu gājiena attālumā. Pirmā lieta, ko parasti ceļojumā izdarām, ir dzeramā ūdens iegāde. Viesnīcas tuvumā bija vairāki veikali, kuros nopirkt ēdienu, dzērienus un našķus. Vislabāk mums patika Mercadona, kas bija izvietots lielveikalā, kur atradās Burger King, taču sanāca apmeklēt arī HiperDino. Ja reiz par ēšanas tēmu, brokastis viesnīcā bija lieliskas. Ēdiena izvēle bija tik liela, ka katru dienu, nedēļas garumā, varējām izmēģināt ko jaunu. Par papildu samaksu, kaut kādiem 24 EUR dienā, bija pieejama pazemes autostāvvieta. To gan jāpiesaka laikus, jo vietu nav daudz un gandrīz vienmēr stāvvieta bija pilna. Vienīgā lieta, pie kuras varēja piesieties, bija viesnīcas nolietojums. Vienbrīd vannasistabā sāka pilēt ūdens, bijām pat spiesti nomainīt numuriņu. Neskatoties uz šo misēkli, Melia Costa Atlantis viesnīcu varam rekomendēt.

Tenerifes ēdieni

Vakariņas dažkārt nācās paķert netālu no viesnīcas esošajā McDonald’s, kas no Latvijas maķīšiem atšķiras ar to, ka pie maltītes var pasūtīt alu (alkoholisku, bezalkoholisku un bez glutēna) un gaspačo, taču Tenerifes virtuvi baudījām “Arcon Tapas” spāņu uzkodu restorānā. Tur mūsu garšu kārpiņas tika lutinātas ar garnelēm, gaļas ēdieniem un papas arrugadas — ar mizu vārītiem, sāļiem kartupeļiem, kas tiek pasniegti ar moho mērci. Tas ir īsts Kanāriju salu ēdiens, un mērces receptes katrā ģimenē mazliet atšķiroties, tā vismaz stāstīja restorāna īpašnieks. Klāt piedzērām sangriju, ko ceļojumā uz Barselonu tā arī nepamēģinājām. Katra maltīte Tenerifē, pašsaprotami, ir jānoslēdz ar barraquito jeb zaperoco, vairāku slāņu kafijas dzērienu, kura sastāvā ir arī liķieris.

Auto īre Tenerifē

Auto īre Tenerifē ir gandrīz tikpat neizbēgama kā mainīgie laikapstākļi. Liela daļa skatu vietu, kas kartē atzīmēti kā “mirador”, atrodas ceļmalās. Tāpat auto noderēs, lai apmeklētu par Tenerifes Maču Pikču dēvēto Maskas ciematu, uzbrauktu Teides kalnā un nokļūtu Anagas parkā, kas piedāvā elpu aizraujošas apļveida pārgājienu takas. Rūdīti Tenerifes apceļotāji mums ieteica Cicar auto īri un jāsaka, ka tā bija pareizā izvēle. Cenas demokrātiskas un drošības nauda vienas benzīna bākas apmērā — 60 EUR. Ja atgriezīsi auto ar pilnu bāku, nauda tiks atmaksāta ar pārskaitījumu nākamajā dienā. Ak jā, auto īres cenā ir iekļauta arī apdrošināšana, kuru, par laimi, mums gan nenācās izmantot. To gan nevaram teikt par kādu pensionāru, kurš mūsu acu priekšā, braucot atpakaļgaitā, ietriecās stāvvietas stabā. Gadās.

Loro parks un pastaiga pa Puerto de la Krusu

TripAdvisor Loro parku ir atzinis par vienu no labākajiem zooloģiskajiem dārziem pasaulē. Un pamatoti. Loro parkā ir apskatāmi pingvīni, lauvas, gorillas, visdažādākie papagaiļi, pundurnīlzirgi, melnās panteras, baltie tīģeri, šimpanzes, medūzas un citi dzīvnieku valsts pārstāvji. Interesanti, ka pie gorillu mītnes ir Maikla Džeksona lielizmēra bilde, kas apliecina, ka 1993. gadā te viesojies pats popa karalis.

Nav daudz vietu pasaulē, kur nebrīvē un tik tuvu vari redzēt zobenvaļus. Cik tas ir ētiski, tas jau ir cits jautājums, jo plēsoņdelfīni nebrīvē nejūtas diezko labi. Vienīgie letālie gadījumi, kuros zobenvaļi ir bijuši līdzvainīgi cilvēku nāvē, ir reģistrēti nebrīvē.

Loro parkā divreiz dienā tiek piedāvāti plēsoņdelfīnu šovi. Pieprasījums ir liels un vietu skaits ierobežots, tāpēc iesakām uz šiem šoviem doties laikus. Mēs ieradāmies kādas 15-20 pirms sākuma un dabūjām salīdzinoši labas sēdvietas. Ar VIP biļetēm sēdvietas ir garantētas, turklāt šļakatu zonā. Ja nevēlies izmirkt, par pāris eiro turpat uz vietas vari iegādāties lietus mēteli. Delfīnu, papagaiļu un jūras lauvu izrādes notiek biežāk. Kopumā Loro parkā pavadījām aptuveni četras stundas, bet neredzējām papagaiļu un jūras lauvu šovus. Ja vēlies pilnu pieredzi un vēl ieturēt pusdienas, droši vien ir jārēķinās ar kādām 5-6 stundām.

No Puerto de la Krusas centra uz Loro parku un atpakaļ varēja nokļūt ar dzeltenu bezmaksas vilcieniņu, pietura atradās iepretim McDonald’s. Mēs gan izvēlējāmies iet kājām. Turpceļā izbaudījām fantastiskus skatus, klinšaino Atlantijas okeāna piekrasti un sniegoto Teides virsotni. Atceļā aizgājām līdz Sanfelipes cietoksnim, kas uzbūvēts 1634. gadā aizsardzībai no pirātiem. 

Tenerife un pirāti ir atsevišķa raksta vērts temats. Klīst leģendas, kas Maskas ciemats ir kalpojis par pirātu slēptuvi. Ja dosies pārgājienā no ciemata uz okeānu Milžu klinšu (Los Gigantes) pakājē, redzēsi slaveno “pirātu alu”. Tiesa, pierādījumu par to, ka pirāti šajā alā glabājuši dārgumus, nav. Toties neapšaubāmi ir fakti, ka par “spāņu pirātu karali” dēvētais Amargo Pargo ir dzimis un miris Sankristovalā de la Lagunā. Bēdīgi slavenais kaperis savā laikā bija tikpat populārs kā Melnā Bārda vai Frānsiss Dreiks. Amargo Pargo dārgumi nav atrasti, vecais blēdis tos novēlēja brāļameitai, bet aizmirsa vai nepaguva norādīt dārgumu atrašanās vietu. Tā nu dārgumu meklētāji cenšas izdibināt bagātību atrašanās vietu vēl šobaltdien. Varbūt tas ir vēl viens iemesls atgriezties Tenerifē? Starp citu, ja ceļš Tevi aizved uz Sankristovalu de la Lagunu, neaizmirsti iegriezties Santo Domingo baznīcā, kas ir Amargo Pargo pēdējā atdusas vieta! Tur atradīsi leģendārā pirāta marmora kapakmeni, uz kura attēlots ģērbonis, galvaskauss, kas miedz ar aci un sakrustoti kauli.

Calle Mequinez iela

Apstaigājuši Sanfelipes cietoksni, turpinājām ceļu Calle Mequinez virzienā. Calle Mequinez nav tikai iela, tā ir Tenerifes esence. Dzīvesveids. Mūs apbūra košās ēkas fasādes, ko papildināja gan iespaidīgi murāļi, gan pavisam nelieli sienu gleznojumi. Uz vienas no mājām bija uzzīmēta ķirzaka, kamēr citai fasādei bija piestiprināta glezna ar kolibri. Teju vai katrs saimnieks uz šīs ielas bija radoši izbaudies un piešķīris savai ēkai “odziņu”. Laiku pa laikam piestājām pie kādas amatnieku bodītes, kurās varēja iegādāties rotas, apģērbu un citas noderīgas lietas.

Pēc garās pastaigas vajadzēja mazliet atvilkt elpu, un kur gan to darīt labāk, ja ne rakstnieka Benito Peresa Galdosa vārdā nosauktajā laukumā? Iztēlojos, kā ļaudis te karstajās vasaras dienās veldzējas palmu pavēnī. Mēs piesēdām nelielā kafejnīcā. Pasūtījām sendvičus un zaperoco — kafijas dzērienu vairākos slāņos. Zaperoco jeb barraquito ir viens no Kanāriju salu dārgumiem un, atšķirībā no Amargo Pargo bagātībām, ir atrodams gandrīz katrā kafejnīcā un restorānā. Pirms dzeršanas kafijas dzēriens ir jāsajauc, jāiemaisa ar karotīti. Paēduši un padzēruši, turpinājām ceļu. Nekautrēšos teikt, ka Calle Mequinez ir viena no skaistākajām ielām visā Tenerifē, un to palaist garām būtu tīrais posts.

Agatas Kristi kāpnes

Nogriezāmies no Calle Mequinez un soļojām cauri vecpilsētai uz apgleznotajām Agatas Kristi kāpnēm. Tas bija diezgan stāvs, bet skaists kāpiens augšup pa šaurajām Puerto de la Krusas ielām. Agatas Kristi Kāpnes — tie ir 47 krāšņi pakāpieni, uz katra no kuriem ir attēlota vienas Agatas Kristi grāmatas muguriņa, tostarp dižpārdokļi “Slepkavība Austrumu ekspresī” un “Nāve uz Nīlas”. “Kriminālromānu karaliene” apceļoja Kanāriju salas 1927. gadā, un šīs kāpnes ir atgādinājums par rakstnieces viesošanos Tenerifē. Lieliska vieta, kur uzņemt ceļojuma foto!

Pieveikuši kāpnes, turpinājām ceļu līdz netālu esošajam “Mirador La Paz”. No šī skatu punkta pavērās elpu aizraujoša ainava, kurā saplūda Atlantijas okeāna piekraste un Puerto de la Krusas pilsēta. Ziedošie krūmi atgādināja lielus, violetus mākoņus.

Maskas ciemats un ziemeļu piekrastes pilsētiņas

Kuģa žurnālā bija ieraksts, kas liecināja, ka 9. martā mums ir plānots pārgājiens pa Anagas dabas parku, taču laika prognoze šajā reģionā nebija iepriecinoša. Tika solītas lietusgāzes. Labā ziņa bija tā, ka saule tomēr staigās pa Tenerifes virsu, tikai citviet — Maskā. “Plānu maiņa, dodamies uz Maskas ciematu,” es sacīju. Plānus pamainīt nebija grūti, jo katru dienu bijām izplānojuši pa stundām, nu atlika vien dienas samainīt vietām.

Cicar (Canary Islands Car) birojs atradās trīs vai četru minūšu pastaigas attālumā no mūsu viesnīcas. Jau iepriekš internetā bijām rezervējuši auto trim dienām, tāpēc visi dokumenti bija sagatavoti. Aptuveni desmit minūtes pēc deviņiem bijām Cicar auto īres ofisā un plkst. 09:30 jau ceļā uz Maskas ciematu. Mazliet precīzāk — navigācijā iestatījām Santjago del Teides kapsētu. Kāpēc kapsētu? Santjago del Teide ir neliela pilsēta, no kuras sākas ceļš uz Maskas ciematu. Pie kapsētas bija autostāvvieta, kur varēja novietot auto, lai tālāk jau dotos uz Masku ar citu transportlīdzekli. Tiem ciemata apmeklētājiem, kas plānoja pārgājienu no Maskas līdz okeānam, obligāti bija jābrauc ar autobusu. Pārējiem bija trīs opcijas:

• braukt uz Masku ar auto. Interneta forumos ceļotāji mūs sabiedēja ar to, ka ceļš uz Maskas ciematu ir visnotaļ bīstams. Ir jālīkumo pa šauriem serpentīniem, kur grūti izmainītas ar pretimbraucošajiem auto. Vienā pusē kalns, bet otrā — aiza, kas liekot drebēt pat pieredzējušiem dēkaiņiem. Turklāt, varot gadīties, ka sasniedzot galamērķi, nav kur novietot spēkratu. Nu jau pēc pieredzes varam teikt, ka ar tiem serpentīniem nav tik traki. Galu galā, tie ir domāti cilvēkiem, turklāt ir nācies ceļot arī pa bīstamākiem serpentīniem. Vienu starpgadījumu gan piedzīvojām, nelielu haosu un sastrēgumu sarīkoja kāds kemperis, kas nevarēja izgriezties šaurā līkumā. Ir redzēti video, ka šādās situācijās sākas dūru vicināšanas, bet šajā gadījumā viss beidzās labi. Kas attiecas uz stāvvietām, jāatzīst, ka to ir maz. Ja izvēlies braukt uz Masku ar auto, iesakām startēt ļoti agri no rīta, citādi vari nonākt visnotaļ nepatīkamā situācijā. Var nākties griezt auto riņķī un braukt atpakaļ uz Santjago del Teidi. Bet ceļošanai ar auto ir viena liela priekšrocība, proti, atceļā ir iespējams piestāt kādā no “kabatām”, lai kaut uz mirkli pavērotu fantastiskos dabasskatus un iemūžinātu serpentīnus;
• izmantot taksometra pakalpojumus. Taksis vienā virzienā maksāja 15 EUR, un tā priekšrocība ir tāda, ka nav jāuztraucas nedz par šaurajiem serpentīniem, nedz stāvvietu pieejamību. Vari vienkārši izbaudīt braucienu. Uzreiz gan iesakām ar vadītāju vienoties par laiku, kad viņš atbrauks pakaļ, jo pašā Maskā taksometru nav;
• sasniegt ciematu ar autobusu. Uz Masku varēja braukt ar 355. autobusu. Pietura atradās pie Santjago del Teides tūrisma informācijas centra.

Maska

Novietojuši auto pie Santjago del Teides kapsētas, aizgājām līdz tūrisma informācijas centram. Smidzināja lietus, un kalni bija ietīti miglas plīvurā. “Kur tad ir tā solītā saule?” pie sevis domāju. Bija diezgan vēss. Pēc īsas sarunas informācijas centra darbinieku, mums tika izsaukts taksometrs.

Ceļš augšup pa serpentīniem lika justies tā, ka braucam pa atklātnīti. Un ne jau pa šādu vai tādu, kas nopērkama lētās suvenīru bodītēs. Nē. Tā būtu pastkarte, ko rūpīgi uzgleznojis kāds vecmeistars, piemēram, Vilhelms Purvītis. Tik skaisti! Pa ceļam vienojāmies ar taksometra vadītāju par laiku, kad viņš ieradīsies mums pakaļ.

Mūs izlaida pie Maskas ciemata. Šķita, ka esam nonākuši citā pasaulē, no mākoņiem un lietus nebija ne miņas. Par Tenerifes Maču Pikču dēvēto Maskas ciematu apsīdēja saule, un karstuma dēļ nācās novilkt džemperi. Vairums kafejnīcu bija slēgtas, bet tas mūs uztrauca maz. Bijām pārāk aizņemti, apbrīnā pavērtām mutēm skatoties pār ciematu, kas uz Milžu klinšu fona izskatījās mazmazītiņš. Dažas no ēkām bija pārvērtušās drupās, un uz vienas no tām kāds kaķis bezrūpīgi trenkāja tauriņu. Mēs devāmies lejup pa palmu un ziedošu krūmu ieskautu taku, līdz nonācām ciemata tālākajā punktā. Pie apvāršņa sāka plūst tūristu upe, un aizvien grūtāk nācās atrast vietu, kur iekārtoties, lai uzņemtu kādu foto. Es piesēdu uz kādas mūra apmales un rūpīgi noskanēju ciematu, lai pēc iespējas labāk to noglabātu atmiņās. Eh, kā vajadzēja te paņemt istabiņu, lai būtu iespēja izbaudīt saulrietu un saullēktu! Skarbā realitāte bija tāda, ka lēnām jāsāk virzīties augšup uz autobusa pieturas pusi, jo tieši tur mūs norunātajā laikā solījās sagaidīt taksometra šoferis. Vīrs un vārds, taksists nokavēja vien kādas piecas minūtes, kas ņemot vērā neparedzamo serpentīnu satiksmi, bija visnotaļ labs rādītājs.

Los Chochos dabiskais baseins

Īsi pirms plkst. 14:00 uzsākām ceļu no Santjago del Teides uz Los Cochos — dabisko klinšu baseinu. Jau pēc dažiem kilometriem bijām atgriezušies miglas zonā, kurā no saules nebija ne miņas. Tuvojoties galapunktam, mūsu ceļš veda lejup pa serpentīniem, un braucot cauri pilsētai, vairākkārt šķita, ka tas tūlīt, mūsu acu priekšā, beigsies, taču pēdējā brīdī vienmēr sekoja ass pagrieziens.

No stāvlaukuma redzējām milzīgo vaļa skeletu, kuru jau pirms ceļojuma mums ieteica aplūkot kāds latvietis, kas vairākus gadus bija dzīvojis Tenerifē. Laikapstākļi jau atkal bija sagriezušies, un varējām baudīt saules pieskārienus. Stiprais vējš aizpūta pa gaisu manu cepuri, tādējādi atgādinādams, ka jāpasauļo bālā galva. Uz akmeņiem sauļojās krabji. Aizgājām līdz Los Chichos dabīgajam baseinam, taču vēja un viļņu dēļ mūsu ierašanās brīdī peldēties tajā bija pārāk bīstami. Par to liecināja izliktais karogs, ja nu kādu gadījumā pieviltu “acs tests”.

Tenerifes dabiskie baseini ir apburoši, un varam tikai iztēloties, cik episkas ir peldes tajos, taču ir jāapzinās arī bīstamības faktors. Ja viļņi ir lieli, tie var ievilkt peldētājus okeānā, un šādi gadījumi bieži vien beidzas letāli. Pludmalēs izvietotie karogi tur neatrodas ķeksīša pēc vien. Starp citu, 1963. gadā Tenerifē okeāns gandrīz paņēma arī divu The Beatles dalībnieku, Džordža Harisona un Pola Makartnija, dzīvības. Puiši gan tika cauri ar izbīli.

Garačiko

Pēc Los Chochos apskates devāmies uz Garačiko pilsētu, kas atradās nieka desmit minūšu brauciena attālumā. Uz lūpām un mēles pēc pastaigas gar okeānu bija jūtams sāls. Laikam tāpēc Tenerifes McDonald’s frī kartupeļiem neliek klāt sāli, vismaz tā mums šķita pirmajā dienā. Šī garšviela uz ikviena lūpām nonāk dabiskā ceļā, un nav ne mazākās nepieciešamības sāls daudzumu papildināt.

No pelniem ir atdzimis ne tikai mitoloģiskais putns fēnikss, bet arī Garačiko pilsēta, kuru 1706. gadā nopostīja vulkāna izvirdums. Tūristiem bieži vien tiek stāstīts, ka tika iznīcināta visa pilsēta, izņemot baznīcu, kurā ļaudis patvērušies, bet tās ir mazliet pārspīlētas, vecu tantu un gidu runas. Cieta gan Garačiko diezgan pamatīgi. Līdz izvirdumam pilsēta bija nozīmīga osta, no kuras tika eksportēts vīns un citas Tenerifē radītās preces.

Novietojām auto lielajā stāvlaukumā un devāmies pilsētu iepazīt kājām. Nekur tālu gan netikām, jo nolēmām piesēst kādā kafejnīcā, kas piedāvāja lieliski skatu uz okeānu. Es pasūtīju glāzi vīna, kamēr Agnese deva priekšroku kafijai, bet Keita — ābolu sulai. Saule sildīja, un man bija sajūta, ka varu pavadīt te visu vakaru. Mums bija iedalīta tik laba vieta, ka vienubrīd pienāca klāt pensionāru pāris un palūdza, vai nevar nofotogrāfēties šajā vietā. Nekādu problēmu! Pabaudījuši dzērienus, turpinājām iepazīt gleznaino pilsētu. Šauras ieliņas, brīnišķīga arhitektūra, mākslinieku bodes un skatu punkti, no kuriem baudīt okeāna varenību — pastaiga vislabākajās Tenerifes tradīcijās.

Delfīnu un vaļu vērošana Tenerifē

Debesis, kā jau šajā ceļojumā ierasts, Puerto de la Krusā no rīta bija apmākušās. Zinājām, ka dienvidos mūs sagaidīs saule, tāpēc tā nebija liela bēda. Mūsu šīsdienas galamērķis bija Kolonas osta (Puerto Colón), vaļu un delfīnu vērotāju paradīze. Kolonas osta atradās aptuveni pusotras stundas brauciena attālumā.

Pirms devāmies ārā, pamanījām, ka no viesnīcas numuriņa vannasistabas griestiem pil ūdens. Piezvanīju uz reģistratūru un palūdzu, lai atsūta kādu darbinieku paskatīties, kas par lietu. “Nekādu problēmu,” laipni atbildēja Melia Costa Atlantis darbinieks, “dodieties vien savās ikdienas gaitās, kad atgriezīsieties viss būs nokārtots.” — Gracias!

Izbraucām ap plkst. 09:30 un piecas minūtes pēc vienpadsmitiem jau piestājām Kolonas ostā. Ja uzsāksi vaļu un delfīnu vērošanas piedzīvojumu no šīs ostas, iesakām braukt laikus, jo autostāvvietu skaits ostā ir ierobežots. Turklāt, ne mazāk svarīgi ir sagatavot maišeli ar piecdesmitcentu monētām. Lūk, kāpēc! 

Ja Tavā CV ir ieraksts “ceļojums uz Romu” vai vienkārši esi vēstures entuziasts, varbūt būsi dzirdējis, kā radies teiciens: “Nauda nesmird” jeb “Pecunia non olet”. Urīnu, ko savāca no Romas publiskajām tualetēm, izmantoja ražošanā, un imperators Vespasiāns lika par to maksāt nodokli. Kad viņa dēls un nākamais imperators — Tits — aizrādīja par ne visai ētisko un pat nepatīkamo nodokļa dabu, Vespasiāns pavicināja rokā zelta monētu un jautāja, vai Titu aizvainojot monētas smaka? “Nē,” atbildēja Tits. “Un šī nauda ir ieņēmumi no urīna,” noteica Vespasiāns. Imperatora vārds joprojām tiek saistīts ar publiskajām maksas tualetēm Itālijā, kur tās dēvē par “vespasiano” un Francijā, kur pisuārus sauc “vespasienne”. Gandrīz divtūkstoš gadu pēc iepriekš pieminētās tēva un dēla sarunas, mēs stāvējām pie publiskā ķemertiņa durvīm Kolonas ostā Tenerifes dienvidos. Lai gan mūsu spāņu valodas zināšanas bija stipri ierobežotas, tik daudz mēs sapratām, ka ieejas maksa ir noteikta 50 eirocentu apmērā. Godīga samaksa. Āķis slēpās tajā, ka nebija iespējas samaksāt nekā citādi, ka vien iemetot mehāniskajā automātā vienu apaļu 50 centu monētu. Nebija opcijas maksāt ar karti vai vairākās mazāka nomināla monētās. Nebija iespējas samaksāt ar lielāka nomināla monētām vai samainīt naudu automātā. Derēja tikai 50 eirocentu monēta, kuras mums, diemžēl, nebija. Tāpat kā veselam lērumam citu tūristu, kuru acīs no akūtās nepieciešamības pēc labierīcībām atstarojās visas pasaules sāpes. Kāda spāniete, pensijas vecuma kundze, rāmi tīrīja tualetes, pēc kārtas ar atslēgu atverot vienas vai otras durvis. Viņa par Vespasiāna un Tita sarunu neko nezināja. Un viņai nauda smirdēja gan! Vismaz tūristu nauda. Lai kādas summas nepiedāvātu pilsētas viesi, lai kā nelūgtos samainīt monētas, atbilde bija: “Nē.” Vecā smīnēja un lauzītā angļu valodā lakoniski piebilda: “Tikai 50 centu monēta.” Šī bija pirmā un vienīgā reize, kurā saskārāmies ar tenerifieši neaptiku pret tūristiem, kas pēdējo gadu laikā ir pieaugusi un augstuma ziņā varētu sacensties jau ar pašu Teidi. Kas zina, varbūt kādā spāņu laikrakstā pēc gadiem varēsim lasīt virsrakstu: “Par augstāko virsotni Spānijā ir atzīta tenerifiešu nepatika pret iebraucējiem”. 

Tas būtu ironiski, jo droši vien tāpat par iebraucējiem domāja guanči — Tenerifes pamatiedzīvotāji — kad 15. gs. te piestāja spāņu kuģi. Spāņi nežēlīgi apslaktēja guančus un dzīvi palikušos pārdeva verdzībā. Divu gadsimtu laikā no Tenerifes pamatiedzīvotājiem un viņu valodas pāri nebija palicis gandrīz nekas. Mūsu ceļojuma laikā par šo kultūru liecināja vien dažas cildinošas bronzas statujas, piemēram, “Drošsirdīgā guanča statuja” Santjago del Teidē un visnotaļ gards medus liķieris, kuram dots “Guanche” nosaukums. Toties tagad uz salas var baudīt paelju. Paelja ir brīnišķīgs spāņu ēdiens, kas radās aptuveni tajā laikā, kad tika kolonizētas Kanāriju salas, taču šie notikumi nav savstarpēji saistīti.

Atgriežoties karstajā Kolonas ostā, kur šos visnotaļ patīkamos apstākļus radīja saule un mūris, kas pasargāja no vēja, mūsu nepieciešama pēc ķemertiņa nekur nebija pazudusi. Padzirdējām, ka otrā ostas galā ir vēl citas labierīcības. Neskatoties uz to, ka laika līdz izbraucienam ar laivu nebija daudz, mēs nolēmām riskēt un doties uz tualetēm. Risks atmaksājās. Neliela britu pensionāru grupiņa baudīja alu netālu no tualetēm esošajā kafejnīcā. Kāds pavecāks kungs bija noskaņots īpaši kaujinieciski un uzsācis cīņu pret ostā pastāvošo kārtību labierīcību jautājumā. Viņš izveicīgi bija nobloķējis tualetes durvis tā, ka tās vairs neaizcirtās. Pamanījis, ka dodamies tualetes virzienā, viņš pastāstīja mums savu plānu un aicināja tualetes izmantot bez maksas. Ar vienu noteikumu, mums pēc tam jāsaglabā blokāde. Tika noslēgta britu-latviešu savienība, kas savu uzdevumu pildīja godam.

Pirms brauciena “Whale Watch Tenerife” kapteinis Ions sniedza īsu ievadkursu par vaļiem un delfīniem. Uzzinājām, ka angļu valodā, piemēram, īsspuras grindas tiek dēvētas par “pilot whales”, jo tās var pārsniegt piecu metru garumu. Sen atpakaļ, domājot nosaukumus, esot ņemts vērā vienkāršs kritērijs: virs 5m — valis, zem 5m — delfīns. Mūsdienās šie kritēriji ir pamainījušies, taču nosaukumos ar saglabājušies sākotnējie vārdi. Grindas pēc izskata vairāk atgādina delfīnus, taču tiek sauktas par vaļiem.

Izbraucot no Kolonas ostas teritorijas, laiva uzņēma pamatīgu ātrumu un mums priekšā sēdošā kundze gandrīz palika bez cepures. Jau pēc 15 minūtēm pamanījām pudeļdeguna defīnus. Ions apstādināja laivu, un mēs vērojām rotaļīgos dzīvniekus, kas gan ieturēja zināmu distanci. Kapteinis turpināja stāstījumu par jūras dzīvniekiem līdz ieraudzījām īsspuras grindas, kas šajos ūdeņos ir apmetušās uz dzīvi pastāvīgi. Laika posmos, kad cauri teritoriālajiem ūdeņiem migrē zobenvaļi, īsspuras grindas mēdz izveidot lielākas grupas, kas palīdz aizsargāties no plēsējiem. 

Divu stundu garajā vaļu un delfīnu vērošanas laikā mums bija iespēja iespēja ar hidrofonu paklausīties, kā šie jūras dzīvnieki sarunājas. Jau atkal — Ions pastāstīja daudz interesanta par delfīnu un vaļu komunikāciju, Vai zināji, ka īsspuras grindu valodai ir vairāki dialekti? Mātītes, kas lielākoties dzīvo vienuviet, runā vienā dialektā, bet tēviņi, kas maina dzīvesvietas — vairākos, lai varētu sazināties ar mātītēm, neatkarīgi no atrašanās vietas.

Tā kā Kanāriju salas ir vulkāniskas salas, starp Tenerifi un netāli esošo Gomeras salu ir izveidojusies stāva dziļokeāna topogrāfija. Jau dažus kilometrus no salas okeāna dziļums var sasniegt 4 km, tāpēc veiksmes gadījumā var novērot arī kašalotus, kas šajos ūdeņos medī kalmārus. Mums gan šī veiksme gāja secen.

Izbrauciens cauri Teides nacionālajam parkam

Pēc delfīnu un vaļu vērošanas uzņēmām kursu uz Las Galletas ciematu, kuru ielenca pamatīgi auto sastrēgumi. Godīgi sakot, trakās satiksmes un daudzo tūristu dēļ Tenerifes dienvidi man uzdzina šermuļus. Varbūt tāpēc Las Galletas ciematā izstaigājām tikai ostas daļu, gribējās ātrāk atgriezties ziemeļos. Navigācija piedāvāja divus ceļus — varējām braukt atpakaļ pa salas austrumiem vai rietumiem. Mēs neizvēlējāmies ne vienu, ne otru opciju. Nolēmām braukt pa salas vidieni, šķērsojot Teides nacionālo parku. Ceļš bija stāvs un serpentīniem bagāts, tas aizņēma krietni vairāk laika nekā brauciens pa maģistrālēm, taču Teides nacionālais parks nelika vilties.

Tā kā braucām ar īres auto, nevis tūristu grupā, varējām piestāt katrā skatpunktā, kur sirds lika to darīt. Marsam līdzīgās ainavas lika mums apstāties vairākkārt. Nav brīnums, ka Teides nacionālais parks ticis izvēlēts par filmēšanas lokāciju Holivudas grāvējos “Titānu cīņa” un “Titānu dusmas”. Jāpiebilst, ka Tenerifē ir filmētas arī “Ātrs un bez žēlastības 6”, “Rembo: Pēdējās asinis” un “Džeisons Borns”.

Sajūtu, kad ar auto brauc pa ceļu, kas ved cauri mākoņiem, ir grūti aprakstīt. To ir vienkārši jāredz un jāsajūt katram pašam. Iesakām šo ceļu izbraukt vismaz vienreiz Tenerifes ceļojuma laikā, bet, ja iespējams — vairākkārt. Tā kā sanāk atrasties virs mākoņiem, saule ir garantēta. Braucot lejup Puerto de la Krusas pusē, sanāca caurbraukt miglas pārņemtu, spokainu mežu. Sāka krēslot un sajūta bija tāda, ka tūdaļ mums varētu uzbrukt kāds vilkacis.

Atgriezušies viesnīcā, secinājām, ka pilēšana vannasistabā nav beigusies. Nekas nebija salabots, un visa grīda bija pārvērtusiees vienā lielā peļķē. Pēc atkārtotas komunikācijas ar reģistratūru uz mūsu istabu tika nosūtīts meistars, kurš konstatēja, ka šādos apstākļos numuriņā uzturēties nav iespējams. Mums tika piešķirta istaba divus stāvus augstāk, kas nozīmēja pārvākšanos vēlajā vakara stundā. Spītējot nogurumam, aši savācām mantas un ievācāmies desmitā stāva apartamentos. Likāmies uz auss, jo zinājām, ka no rīta būs agri jāceļas.

Tenerife ar auto: salas ziemeļi

Biju pamodies piecos no rīta. Uzreiz tvēru pēc telefona, lai aplūkotu laika prognozi Tenerifes ziemeļos. Varbūt guanču galvenais dievs Ačamans, kurš reizē bija arī debesis, būs bijis mums labvēlīgs un nakts laikā prognoze būs mainījusies? Nekā. Atvēru ceļojuma žurnālu un izsvītroju jau iepriekš pārcelto pārgājienu pa Anagas dabas parku. Atlika vien doties pa taisno uz Sankristovalu de la Lagunu.

Parque Rural de Anaga

Tā kā mūsu ceļojums pa Tenerifi tuvojās izskaņai, nebija daudz vietas plānu maiņai un nācās pieņemt skarbo patiesību — pārgājiens pa Anagas dabas parku ir jāatliek uz citu gadu.

Skumji. Jau pašā sākumā, kad ceļojums uz Tenerifi vēl tikai tika plānots, mēs bijām nolēmuši, ka vismaz viens pārgājiens šajā piedzīvojumā ir jāiekļauj. Ātri vien sapratām, ka tai jābūt par “Apburto mežu” dēvētajai “La Ensillada – Cabezo de Tejo – La Ensillada” riņķveida dabas takai. Lai šo pasakaino skaistumu saglabātu, atļaujas pārgājienam tiek piešķirtas vien 45 gribētājiem dienā. Pieteikšanās tiek atvērta katru pirmdienu, un vari rezervēt sev vietu divas nedēļas uz priekšu. To var izdarīt šeit — Tenerife On mājaslapā. Tenerifes Apburtais mežs ir aptuveni 6 km gara vidējas grūtības dabas taka, kas ved cauri lauru mežiem, līdz sasniegsi “Cabezo del Tejo” skatpunktu, no kura paveras satriecoša ainava.

Ja visas vietas uz pārgājienu pa “Apburto mežu” ir aizņemtas, nebēdā! Anagas parks piedāvā alternatīvas takas, kurās vietu skaits nav ierobežots, piemēram, “Bosque de Los Enigmas” un “Pista de Las Hiedras”. Ņem vērā, ka ne visas dabas takas Tenerifē ir apļveida!

Sankristovala de la Laguna

Viena no šarmantākajām pilsētiņām, ne tikai ziemeļos, bet visā Tenerifē, neapšaubāmi ir Sankristovala de la Laguna jeb vienkārši La Laguna. Tā kā ideju par pārgājienu pa Anagas dabas parku bijām atmetuši, pēc brokastīm viesnīcā devāmies uz auto un ievadījām navigācijā “Rodriguez Moure” stāvlaukumu, kas atradās turpat pie La Lagunas vecpilsētas. Šī stāvlaukuma priekšrocība ir tāda, ka klientiem ir pieejamas salīdzinoši solīdas tualetes. Turklāt arī stāvvietas cena bija demokrātiska — 0,60 EUR stundā.

Pēc aptuveni stundas brauciena ieradāmies Sankristovalā de la Lagunā. Ekskursiju sākām ar pastaigu līdz Adelantado laukumam, kur mūs ar “ki-ke-ri-gū” sagaidīja kāds vietējais gailis, kas bija pārliecināts, ka ir īstais un vienīgais šīs vietas saimnieks. Nieka 250 metrus tālāk atradās Santo Domingo baznīca (Iglesia de Santo Domingo de Guzmán), kurā ir apglabāts bēdīgi slavenais pirātu karalis, par spāņu Frānisu Dreiku dēvētais Amargo Pargo. Turpinājām pastaigu pa vecpilsētas ielām un priecājāmies par arhitektūru, kas radīja iespaidu, ka esam nokļuvuši kaut kur Dienvidamerikā. Iegājām kādā kafejnīcā pie Sankristovalas de la Lagunas katedrāles, kas, starp citu, ir vienīgā katedrāle Tenerifē. Apēdām pa smalkmaizītei, padzērām kafiju un bijām gatavi turpināt ceļu. Pastaigas prieku nebojāja pat īslaicīgais lietus, jo laiku pa laikam nonācām zem kāda kāda amatnieku vai apģērbu bodes jumta. Cepuru valkātāji noteikti novērtēs “Víctor Núñez” veikaliņu, kurā tiek piedāvātas visdažādākās formas un krāsu cepures. Kā dāmām, tā kungiem.

Viena no skaistākajām vietām pilsētā ir Iglesia de la Concepción — 16. gadsimtā celta Romas katoļu baznīca ar zvanu torni, no kura paveras fantastisks skats pār Sankristovalu de la Lagunu.

Izstaigājuši La Laguna vecpilsētu, kādu laiku svārstījāmies par to, kur doties tālāk — uz Santakrusu de Tenerifi vai atpakaļ uz Puerto de la Krusu, izbaudīt Tenerifes virtuvi? Nolēmām par labu ēdienam, jo Santakrusa de Tenerife ir pārāk liela, lai to apskatītu pāris stundās.

Tenerifes banānu plantācijas

Jau iepriekšējā vakarā Keita nejutās labi, tāpēc no rīta uzrakstīju “BananaECO plantation”, ka esam spiest atcelt ekskursiju pa banānu plantāciju. Vienreiz esmu bijis līdzīgā banānu plantācijā Krētā un zinu, ka šīs izzinošās ekskursijas speciālista pavadībā ir ļoti interesantas, turklāt “BananaECO plantation” ekskursijas noslēgumā piedāvāja arī degustāciju. Ļoti ceram, ka kādreiz atgriezīsimies Kanāriju salās un varēsim apmeklēt kādu no daudzajām banānu plantācijām. Šo dienu, vismaz lielāko tās daļu, gan nolēmām pavadīt viesnīcas numuriņā, atgūstot spēkus.

Runā, ka skaistākais saulriets Tenerifē esot vērojams Beniho pludmalē. Tas esot tikpat ikonisks kā pie mums saullēkts Lielajā Ķemeru tīrelī. Turklāt Playa de Benijo ir atzīta par vienu skaistākajām pludmalēm visās Kanāriju salās. Saprotams, ka šis saulriets bija trekniem burtiem ierakstīts arī mūsu ceļojuma žurnālā, taču lietus dēļ to nācās atlikt. Par mūsu saules rietu kļuva saulriets Puerto de la Krusā. Uz vakarpusi Keitai bija kļuvis labāk, tāpēc nolēmām, ka svaigs gaiss nenāks par ļaunu un vajadzētu doties nelielā pastaigā. Ta nu sakrita, ka “zelta stundā”, īsi pirms saulrieta, mēs atradāmies pie Puerto de la Krusas bākas. Ačamans smaidīja. Par godu mums un vēl dažiem sanākušajiem viņš bija saposies kā uz balli, debesis burtiski mirdzēja. Bija aizmirsušās visas pasaules banānu plantācijas, un mēs te stāvējām kā ģimene — kopā — un baudījām šo skaistumu. Tieši šajā mirklī. Tagad.

Lielais noslēgums: Teides vulkāns

Bija pienākusi mūsu pirmspēdējā diena Tenerifē un pirmā, kad no no rīta Puerto de la Krusā spīdēja saule. Bet… Ka tavu neražu, salu pāršalca ziņa, ka no Āfrikas ir ieradusies kalima (calima). Tā ir dabas parādība, kad vējš no Sahāras atpūš smiltis, ievērojami samazinot redzamību. Kanāriju salās kalima ir biežs viesis. Rīta saule šķita, kā dumākā tīta, taču nekāda kalima mūs nevarēja apturēt no iespējas pirmo un vienīgo reizi pilnvērtīgi pazvilnēt pie viesnīcas baseina. Tā arī darījām. Es paņēmu Kurta Vonnegūta “Čempionu brokastis” un ērti iekārtojos uz zviļņa. Turpmākās divas stundas pavadīju Kilgora Trauta kompānijā.

Mazliet pasauļojušies, aizgājām uz “Koala Bay” veikalu, kurā šīs nedēļas laikā bijām iepirkuši jau veselu apģērbu kolekciju un nopirkām vēl pāris kreklus. Pēc tam tabakas bodē iegādājos kastīti Kanāriju salās radīto “La Regenta” cigāru. Pastaigas noslēgumā aizgājām līdz pasta nodaļai, kur iegādājāmies pastmarku. Turpinot tradīciju, bija jānosūta pastkarte no Tenerifes, kas šoreiz tika manai mammai.

Bijām gatavi dienas un, ļoti iespējams, arī ceļojuma lielākajam notikumam — saulrietam un zvaigžņu vērošanai no Teides vulkāna. Volcanoteide.com mājaslapā par 172 EUR no cilvēka bijām iegādājušies “Saulriets un Zvaigznes” pakas, kas ietvēra savākšanu no viesnīcas, nogādāšanu pie Teides vagoniņa, saulrieta braucienu uz 3’104 m augsto Pico Viejo skatpunktu, pikniku, zvaigžņu vērošanu ar teleskopu zvaigžņu gida pavadībā un atgādāšanu viesnīcā.

Busiņš ieradās iepriekš norunātajā laikā — plkst 15:30. Mazliet pabraukājām pa pilsētu, jo nācās uzņemt arī citus pasažierus, kopā bijām kādi desmit. Un tad jau sākās ceļš augšup Teides vulkānā. Pa ceļam gids stāstīja par Teidi un citiem Tenerifes vulkāniem, kā arī par Kanāriju salu rašanos. Tā kā četri no pasažieriem bija spāņi, stāstījums notika gan angļu, gan spāņu valodās. Jāteic, ka spāņiem tika vairāk informācijas. Uzbraukuši līdz vagoniņa sākumpunktam, kas atradās vairāk nekā divu kilometru augstumā un kuru bijām apmeklējuši jau iepriekšējā dienā, uzzinājām, ka vējš mēdz aizpūst ne tikai smiltis no Sahāras uz Tenerifi, bet arī sapņus uzbraukt Teides virsotnē. Un tā, protams, bija noticis ar mums. Vēja radītās bīstamības dēļ jau vairākas dienas nebija iespējams sasniegt Teides virsotni. Gids pastāstīja, ka vagoniņa cena, kas saulrieta braucienam bija 71 EUR, katram tiks atgriezta. Uzreiz piebildīšu, ka solījums tika pildīts un pēc vairākām dienām naudu saņēmām.

Laiku, kas bija paredzēts saulrietam Teides virsotnē, pavadījām citā skatupunktā — par “Dieva pirkstiem” dēvētajā “Roques de García”. Tad jau arī saulriets, kam sekoja pikniks. Pikniku ieturējām  ēstuvē, kas atradās blakus Teides vagoniņa sākumpunktam. 

Pēc vakariņām zvaigžņu gids izslēdza visas gaismas, un tā mēs pilnīgā tumsā aizgājām līdz teleskopiem. Nu ne gluži pilnīgā tumsā, virs mūsu galvām spoži spīdēja bezgalīga zvaigžņu jūra — Piena Ceļa galaktika. Gids Rodrigo pastāstīja, ka vasarā to varot redzēt vēl labāk. Ārā bija ļoti auksts. Ļoti. Man mugurā bija kapučdžemperis, veste, vējjaka, cimdi un cepure, bet auksti bija tik un tā. Ar to šajā vairāk nekā divus kilometrus augstajā vietā ir jārēķinās. Ja brauc uz Teidi, ņem līdzi silto jaku! Teleskopā aplūkojām Jupiteru un miglāju, pēc tam Rodrigo ar lāzera palīdzību iemācīja mums debesīs atrast zvaigznājus. Stāstījums bija aizraujošs un ne pārlieku sarežģīts, jo īpaši sajūsmināta par šo ekskursijas daļu bija Keita. Tas bija gandrīz perfekts noslēgums ceļojumam pa Tenerifi. Pietrūka tik vien, kā brauciens uz Teides virsotni.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Uz Tenerife ceļojām laika posmā no 07.03.2026. līdz 14.03.2026. Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā nebijām tik pavirši gatavojušies nevienam ceļojumam kā šim braucienam uz Tenerifi. Iemesli tam bija vairāki, bet galveno lomu spēlēja laika trūkums un vieglprātība, jo šķita, ka braucam uz kūrortu, kur viss tiks pienests uz paplātes. Šīs kļūdas mums maksāja dārgi, daudz ko neredzējām un nepaguvām, taču ieguvām vairākas nozīmīgas mācības, ar kurām mīļuprāt padalīsimies. Tātad, dodoties uz Tenerifi, ir:

• jāsagatavo plāni A, B, C un, vēlams, pat D. Tenerifē ir ļoti mainīgi laikapstākļi, kurus galvenokārt ietekmē topogrāfija un vēji. Var gadīties, ka kādā no dienvidu pludmalēm ir +25 grādi, pārdesmit kilometru tālāk ir vairs tikai +15, bet salas ziemeļos gāž kā ar spaiņiem un temperatūra ir zem +10. Vismaz pēc sajūtām. Ja esi ieplānojis pārgājienu pa Anagas parku, var nākties to atlikt lietusgāžu dēļ. Ko darīt tā vietā?
• jāģērbjas slāņos. Kamēr dažviet temperatūra ir +25 grādi, Teides virsotnē tā var būt +1 grāds. To, ka trošu vagoniņā neielaiž šortos un t-kreklā zinājām jau pirms brauciena, bet laikapstākļi, vismaz martā un salas ziemeļos, var būt ļoti mainīgi arī vienas dienas ietvaros. Šorti, džemperis, lietus jaka — ir jābūt gatavam jebkuriem apstākļiem;
• jāpārdomā mītnes vietas izvēle. Salas ziemeļi ir zaļāki un mežonīgāki, tur nav tik lielas tūristu burzmas. Pludmalēs, tostarp Beniho pludmalē, kas National Geographic vērtējumā savulaik nosaukta par labāko pludmali Kanāriju salās, ir iespējams sajust Atlantijas okeāna spēku, vērojot, kā viļņi bango pret klintīm. Arī viena no apburošākajām pilsētiņām, Sankristovala de la Laguna, atrodas Tenerifes ziemeļos. To vari izbaudīt pēc pārgājiena pa ainavisko Anagas dabas parku. Tik daudz skaista, bet laikapstākļi var sagadīties tādi, ka sauli neredzēsi kā savas ausis. Tāpat arī grūti atrast vietu, kur okeānā nopeldēties — ir, protams, dabīgie baseini, bet vēja un viļņu dēļ tie bieži vien nav pieejami. Tenerifes dienvidos, savukārt, viss kā priekš tūristiem — vairāk saules, peldvietu un pludmalēs zeltainas smiltis, kas atvestas no Sahāras. Tai pat laikā traucēklis var būt tūristu masas, kā arī pietrūkst Tenerifes “vulkāniskā autentiskuma”. Pirms izvēlēties vietu, kur apmesties, ir kārtīgi jāpārdomā, ko sagaidi no šī ceļojuma;
• jāizprot attālumi un laiks. Sākotnēji var šķist, ka sala ir salīdzinoši neliela, un to var ātri izbraukāt, taču ir jāņem vērā, ka daudzviet nāksies ceļot pa serpentīniem, stāviem kalniem un ciematiņiem, kuros ir ātrumu ierobežojumi. Kā jau visur citur pasaulē, arī Tenerifē noteiktās stundās mēdz veidoties sastrēgumi;
• restorānu, veikalu un dažādu iestāžu darba laiki. Mazie veikaliņi, dažādas iestādes un restorāni siestas dēļ pa dienas vidu var būt slēgti. Plānojot ceļojumu, ir svarīgi pievērst īpašu uzmanību darba laikiem.

Neskatoties uz skarbajām mācībām un dažādām likstām, ko likteņtēvs mums piespēlēja, ceļojums uz Tenerifi bija izdevies. Piedzīvojām daudz skaistu mirkļu un baudījām gan elpu aizraujošus dabasskatus, gan vietējo virtuvi, kas cita starpā piedāvāja arī pilnīgi jaunas garšas. Un saulrieti… Tajās retajās dienās, kad debesis nebija nomākušās, kas tie bija par saulrietiem!