Talsi: leģendām caurvītā deviņu pakalnu pilsēta

Ja Roma tiek dēvēta par septiņu pakalnu pilsētu, tad Talsi lepni nesā Deviņu pakalnu pilsētas nosaukumu. Abām pilsētām kopīgi ir ne tikai pakalni, bet arī tas, ka tās caurvij dažādas leģendas. Piemēram, viena no leģendām vēsta, ka iedobi Talsu Evaņģēliski luteriskās baznīcas fasādē ir atstājusi Napoleona armijas raidīta lielgabala lode. Tāpat ir dzirdēti nostāsti par slepenām ejām, kas savieno baznīcu ar Pilskalnu un Dzirnavkalnu, taču interesantākais mums šķita stāsts par “ķīniešu kvartāla” nosaukuma rašanos. Par “ķīniešu kvartālu” talsenieki ir iesaukuši Kārļa Mīlenbaha un Kalēju ielas apkārtni. Pastāv versija, ka nosaukuma izcelsme ir meklējama kādā starpkaru laika avīzē, kurā publicēta sūdzība par to, ka šajās ielās ir novērojama “ķīniešu mode” žāvēt veļu uz striķiem, kas pārvilkti pāri ielai.

Pastaiga pa Talsiem

Mums gan nekādu sūdzību nebija. Pēc aptuveni stundas garā pārbrauciena no Lielā Ķemeru tīreļa piestājām stāvvietā netālu no tūrisma informācijas centra. Jau iepriekš zinājām, ka info centrs svētdienā būs slēgts. Žēl, protams. Ir dzirdēts tik daudza laba par tur strādājošajiem ļaudīm, kas nežēlo laiku, lai iepazīstinātu pilsētas viesus ar apkārtni un sniegtu noderīgus padomus. Neko darīt! Blakus atradās arkveida tunelis, caur kuru nonācām  Radošās sētas pagalmā. Arī tur nemanījām nevienas dzīvas dvēseles, taču tas mūs neatturēja pa kāpnēm uzkāpt āra terasē, no kuras pavērās skats pār ikoniskajiem Talsu kārniņu jumtiem.

Pilsēta smaržoja pēc degošām lapām. Šī smarža uzjundīja atmiņās skolas brīvlaikus un rudens talkas. Lēnā pastaigā pa Kalna ielu devāmies uz Dzirnavkalnu. Pakalna pakājē, Kalna ielā 4, atradās ēka, kas lika mums uz mirkli apstāties. Mājai piemita savdabīgs šarms, īsts skaistums. Ne tāds kā uz glancēto žurnālu vākiem, bet kas daudz lielāks un varenāks. Es bieži domāju par to, kāpēc šādas mājas vairs netaisa mūsdienās? Lai gan tās labākas dienas bija aiz muguras, nebija grūti iztēloties, ka mājā dzīvo kāds ekscentrisks tēls no Tima Bērtona filmām. Blakus esošais bruģētais ceļš, kuru klāja rudenīgs dzeltenu lapu paklājs, šo sajūtu tikai pastiprināja.

Uzkāpuši Dzirnavkalnā, pa taciņu pagājām garām prokuratūrai. No kalna pavērās skats uz Krievragkalnu, Vilkmuižes kalnu un Vilkmuižes ezeru. Kurši mirušos sadedzināja kā vikingi, un šādi uguns kapi atradās arī Vilkmuižes ezera krastā. Mirušo pelnus līdz ar dažādām rotām un senlietām pēcāk nogremdēja ezerā. Pagājušā gadsimta sākumā, meklējot vizuļus, makšķernieki sāka atrast šīs senlietas. 

Vietā, kur tobrīd stāvējām un izbaudījām ainavu, agrāk bija soliņš, taču nu tas bija pazudis. Droši vien laika zobs vai vandāļi pie vainas. Pagriezāmies un gājām atpakaļ, līdz nonācām pie Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas. 

Lūgšanu telpa Talsu Evaņģēliski luteriskajā baznīcā

Tikko bija beidzies dievkalpojums, tāpēc pie baznīcas bija daudz ļaužu. Izspraucāmies cauri pūlim un aizgājām līdz Intara Busuļa soliņam. Agnese uzspieda mūzikas atskaņošanas pogu, aizsākot kādu Busuļa balādi, ar kuru nebijām pazīstami. Skaidrs, ka talsenieki ar savu novadnieku ļoti lepojas, taču tā īsti nebija mūsu mūzika. Kad atgriezāmies pie baznīcas, pūlis bija izklīdis. Kāda kundze mūs aicināja uzkāpt lūgšanu telpā, kas atradās aiz altāra. Augšup veda ļoti šauras kāpnītes, taču pati lūgšanu telpa bija gana plaša. Šādu konceptu nekad iepriekš baznīcās nebiju novērojis. Te cilvēks var piesēst uz kāda no spilveniem un padomāt. Vai vērsties pie paša Visuma arhitekta. Tā kā neesam ticīgi ļaudis, vismaz ne tādā klasiskā, reliģiskā nozīmē, ar lūgšanām neaizraujamies. Izejot no baznīcas, ārpusē virs durvīm pamanījām iedobi, pateicoties kurai tad tapusi leģenda par Napoleona armijas lielgabala šāviņu.

Interaktīvais Talsu novada muzejs

Pēc baznīcas apskates pa dubļainu taciņu rāpāmies Talsu pilskalnā, kur agrāk esot bijusi kuršu pils. No šī pakalna pavērās burvīgs skats pār Talsu ezeru un promenādi. Tālāk mūsu ceļš veda uz Tiguļkalnu un Talsu novada muzeju. Jāsaka, ka tur strādā ļoti atsaucīgas sievietes, kuras ieskicēja mums Talsu vēsturi un izrādīja muzeja eksponātus. Mūsu favorīti bija mamuta ilknis un vienkoča laiva. Muzeji visā pasaulē kļūst aizvien interaktīvāki, un Talsu novada muzejs dzīvo laikam līdzi. Noskatījāmies multfilmu par seno zveju vienkoču laivās un pārbaudījām savas zināšanas dažādās interaktīvās spēlēs. Pati interesantākā no tām atradās trešajā stāvā un bija veltīta diviem izciliem Krišjāņiem — Valdemāram un Baronam. Jāatzīst, ka mūsu zināšanas par Krišjāni Valdemāru varēja būt arī labākas. Tas nekas, aizlāpījām robus zināšanās, tā jau arī ir daļa no muzeju misijas. Kā rakstīja Ē. M. Remarks: “Dumjam piedzimt nav nekāds kauns. Tikai dumjam nomirt.” Interaktīvo spēļu ietvaros uzzinājām arī to, ka 12. gs. Agnese būtu zemkope, bet es — tirgotājs.

Kā skaista pastkarte: Talsu ezera promenāde

Pēc muzeja apmeklējuma devāmies uz Saules kalnu, no kura esot vērojami paši skaistākie saulrieti. Līdz saulrietam gan vēl bija daudz laika, tāpēc turpinājām ceļu uz Talsu ezera promenādi. Apkārt ezeram veda koka laipa, uz kuras bija izvietoti dažādu mākslinieku darbi, kuros attēlotas Talsu ainavas. Pārlaižot skatienu pāri ezeram, pavērās pati iespaidīgākā ainava — ezers, promenāde, mazās kafejnīcas un baznīca. Tā bija kā dzīva pastkartīte. Mēs apgājām apkārt Talsu ezeram un uzkāpām Ķēniņkalnā, kur mūs sagaidīja jauna leģenda. proti, Ķēniņkalns esot radies tā, ka ļaudis cepurēs un priekšautos sanesuši zemi, lai apbedītu kuršu ķēniņu. Valdnieks bijis tik mīlēts un cienīts, ka sanācis vesels kalns.

Kur Talsos paēst?

Pēc deviņu pakalnu iepazīšanas aktuāls kļuva jautājums par to, kur Talsos paēst? Jau iepriekš bijām ievākuši informāciju par potenciālajām pusdienu vietām, tāpēc lieki galvu lauzīt nenācās. Skaidrs bija tas, ka pirmā izvēle mums ir restorāns “Pannas” un otra opcija bija “Jazz Cafe”. Savukārt vieglām uzkodām un kafijas baudīšanai tika rekomendēts kafijas namiņš “Ie-pauzē”, kondetoreja “Māsas” un “Piena sēta”, taču visas trīs šīs vietas svētdienā bija slēgtas. Ceļojums uz Vīni bija iemācijis mūs mīlēt kafijas kultūru, tāpēc “Ie-pauzē” mēs noteikti būtu iepauzējuši pastaigu uz tasi kafijas. Lai vai kā, devāmies uz “Pannām”, bet svētdienas pēcpusdienā, saprotams, nebija nevienas brīvas vietas. Tas tikai pierādīja, ka šī būtu pareizā izvēle, taču šoreiz nācās pamest talsus burkšķošiem vēderiem. Nākamreiz mēģināsim pieteikt galdiņu laicīgi, ja šāda iespēja eksistē!

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Talsus iepazinām 2025. gada 19. oktobrī. Šoreiz dažādu sakritību dēļ izbrauciens sanāca svētdienā, taču kopumā apceļot Latvijas pilsētas rekomendējam sestdienās, kad daudz vairāk durvis ir atvērtas apmeklētājiem, tostarp tūrisma informācijas centri, kafejnīcas un radošās darbnīcās. Svētdienas var atstāt dabas takām. Tāpat, jo īpaši zelta rudens laikā, ir jāpiedomā par ēšanu. Ieteicams rezervēt galdiņu iepriekš vai paķert līdzi termosu ar siltu tēju un pa kādai sviestmaizei. Visādi citādi, brīnišķīgs izbrauciens!