Brīvdabas taka gar Rojas upi

Dienu pirms Līgo bijām nolēmuši pavadīt pie dabas, un šoreiz par mērķi izvēlējāmies brīvdabas taku gar Rojas upi. Šīs vietas priekšrocība ir tāda, ka piedāvājumā ir trīs dažāda garuma maršruti — 2 km, 7 km un 15 km. Būdami lieli staigātāji, tēmējām uz 15 km distanci, bet no rīta vēl nenojautām, ka mūsu ierašanos ar nepacietību gaida Rojas upes Vadātājs.

Ceļš uz Roju

22. jūnija rīts bija vasaras saulstāvjiem raksturīgs — gaisa temperatūra aptuveni 14° un debesis nomākušās. No Rīgas līdz Rojai ir jābrauc nepilnas divas stundas, un navigācija brīdināja, ka vietumis notiek ceļa remonti. Mēs izbraucām salīdzinoši pavēlu, ap plkst. 10.00. Ceļmalās izveicīgi tirgoņi pārdeva Līgo vainagus, bet tikko nopļautajās pļavās vēlās brokastis ieturēja stārķi. Braucot cauri Jūrciemiem, spriedām par šīs vasaras laikapstākļiem. Jūnijs jau otrajā pusē, bet tā arī līdz jūrai nebijām vēl atbraukuši, par peldēšanu nemaz nerunājot. Gan jau būs arī karstās dienas!

Engurē mazliet līņāja, un ap plkst. 11.00 piestājām pie vietējas ceptuves. Vai maz ir iespējams izbraukt cauri Engurei, nepiestājot pie Kukul? Diemžēl ne mēs vienīgie tā domājām. Pircēju bija daudz, un rindā nostāvējām kādas 15 minūtes. Krāsnī gozējās pīrāgi un kanēļmaizītes, bet ceptuves plauktus pildīja visdažādākie cepumi, fokačas, rozmarīna maizītes un citi beķeru meistarstiķi. Un kas par smaržu! Iepirkuši maizītes piknikam, turpinājām ceļu uz Roju.

Rojas upes Vadātājs

Par Vadātāju uzskata mitoloģisku būtni, kas novirza ceļiniekus no pareizā ceļa un liek viņiem ilgu laiku maldīties. Šķiet, ka mūs Vadātājs noķēra jau kaut kur pie Rojas Maxima veikala…

Brīvdabas taka gar Rojas upi sākas aptuveni 700 metru aiz Maxima. Nezinādami, kur atstāt auto, izdarījām, iespējams, pašu sliktāko iespējamo izvēli, novietojot auto pie avota, kas atradās mazliet tālāk. Pirmkārt, mēs traucējām vietējiem iedzīvotājiem, kas aktīvi dodas uz avotu pēc ūdens, un tur valda noteikta rindas kārtība. Otrkārt, takas sākums bija nedaudz atpakaļ. Kāds izpalīdzīgs onkulis gan mums parādīja taisnāko ceļu uz taku, un tā sākās mūsu odiseja pa Rojas mežu.

Takas ir iezīmētas trīs krāsās. Īsākais maršruts ir dzeltenais (2 km), vidējā taka ir zila (7km) un tad ir garākais jeb sarkanais ceļš (15 km). Domājām, ka šīs atzīmes būs laiku pa laikam uzkrāsotas uz kokiem, kā tas dabas takās mēdz būt, taču nekur neredzējām sarkano krāsu. Dažviet uz kokiem bija zilā krāsa, un tā kā abas garākās takas kādu laiku pārklājās, nolēmām sekot zilajai krāsai, līdz pamanīsim sarkano. Jau pēc brīža bijām apmetuši nelielu līkumu ap pauguru un atgriezušies sākumpunktā. Skaisti! Vadātājs droši vien zviedza vēl visu nākamo stundu, kuru pavadījām apkārtnē meklējot sarkano krāsu uz kokiem. Viss bija piegriezies tā, ka netika izslēgta iespēja atgriezties pie auto un doties pastaigā pa Roju, tomēr beigu beigās nolēmām nepadoties. Virziens jau mums bija skaidrs, tik jāsaprot, kura no takām ir īstā. Sākām iet raitākā solī un, tā vien šķiet, ka Vadātājs netika līdzi, jo jau pēc brītiņa ceļš tapa skaidrs. Mūsu skatienam pavērās takas norādes ar sarkanu apli un atzīmi “15 km”.

Pastaiga pa Rojas dabas taku

Kad bijām tikuši uz īstā ceļa, atlika vien patīkamākā daļa — izbaudīt pārgājienu. Lai gan to dēvē par “Brīvdabas taku gar Rojas upi”, pašu upi redzējām vien retos brīžos. Ar to šī dabas taka atšķiras no, piemēram, izziņas takas “Viesatas upesloki”.

Debesis bija noskaidrojušās, un starp priežu galotnēm mežā ielauzās saules stari. Mēs apbrīnojām milzīgos ķērpju paklājus un ogulājus, kā arī mieru kas valdīja mežā. Par to, ka takas garais posms nebija īpaši iecienīts, liecināja gailenes. Sēņu te bija pa pilnam, un lieti noderēja tukšie papīra maisiņi. Pastaiga pa dabas taku bija pārvērtusies aktīvā sēņošanā. Droši vien būtu salasījuši dabas veltes visai vasarai, ja vien pretī mums ar kvadriciklu nebrauktu kāds pārītis ar līdzīgiem nodomiem. Viņi ik pēc pāris metriem apstājās, lai piepildītu savas līdzpaņemtās sēņu tašas.

Kādu brīdi gājuši, nonācām pie izcirtuma. Gaileņu plantācijas te nomainīja citi labumi. Meža zemenes. Saspraudām tās uz smilgām līdzņemšanai kā mēdzām to darīt bērnībā un turpinājām ceļu tilta virzienā. Šķērsojot tiltu, mūsu skatiem pavērās pļavas. Ziedošās jūnija pļavas, kurās lidinājās kamenes un pa kādam tauriņam. Te varētu pavadīt visu dienu, ja vien šo idilli nebojātu kempinga ļaudis, kas bija sarīkoši ļembastu ar Coja mūziku, brendiju un trīsstāvīgu lamuvārdu atkārtošanas konkursu.

Gabaliņu uz priekšu atradās labiekārtota piknika un ugunskura vieta. Jāsaka gan, ka putni vai meža dzīvnieki pa apkārtni bija izmētājuši miskastes saturu, kas nedaudz pabojāja meža ainavu. Šī iemesla dēļ esam par to, ka miskastes mežā nevajag, un atkritumus katram aiz sevis jāsavāc pašam, bet tas jau atkal ir cits stāsts. Ieturējām nelielu maltīti un turpinājām ceļu. Ak jā, atpūtas vietā bija pieejama puslīdz solīda tualete un rotaļu laukumiņš bērniem.

Tā kā sākumā, meklējot taku, sanāca pamaldīties, bijām nogājuši garāku distanci nekā plānots. Gaisā virmoja sajūta, ka Keita kādu laiku dabas takas redzēt negribēs, tomēr pārlieku lielu sūdzību nebija. Turpinājām iet, līdz nonācām Rojā un jau atkal šķērsojām tiltu. Pēdējo kilometru līdz auto pavadījām jau ar saldējumiem rokās un smaidiem sejā.

Mājupceļš

Ceļš uz un no Rojas ir brīnišķīgs ar to, ka ved teju gar pašu jūras krastu. Iesākumā piestājām Kaltenē un pēcāk baudījām burvīgu saulrietu kaut kur starp Klapkalnciemu un Ragaciemu. Pat grūti iztēloties skaistāku vakara noslēgumu! Pilnai laimei pietrūka vien kādu piekrastes zivi iegādāties, taču tik vēlā vakara stundā pie zvejnieku durvīm klauvēt vairs nebūtu pieklājīgi.

Piezīmes no ceļuma žurnāla

Brīvdabas taku gar Rojas upi apmeklējām 2025. gada 22. jūnijā. Tā kā iesākumā mazliet sanāca pamaldīties, iz pieredzes varam teikt, ka taku labāk sākt tās sākumpunktā.

Vēlāk, sēžot pie alus kausa ar diviem pieredzējušiem kungiem, arboristu un jaunsargu instruktoru, pus pa jokam, pus nopietni uzdevu jautājumu par Vadātāju. Un vispār, ko darīt, ja sanāk mežā apmaldīties? Vajagot apskaut koku! Tas palīdzot nomierināties un sagrupēties. Tā lūk!