Pārgājiens Abragiems — Bērzciems

Ir cilvēki, kuri specializējas putnu vērošanā un izpētē. Viņus dēvē par ornitologiem un ciena visā plašajā pasaulē. Un tad ir tādi, kas vēro kailas sievietes. Šos ļaudis ciena krietni mazāk. Dažkārt viņi par savām darbībām saņem lāstus pār galvu un draudus izsaukt policiju. Par trešo grupu, cilvēkiem, kas vērojot putnus pavisam nejauši novēro kailas sievietes, ir zināms gaužām maz. Patiesībā par to eksistenci es pat nenojautu, līdz pats neviļus nekļuvu par vienu no viņiem, dodoties pārgājienā Abragciems — Bērzciems. Kas arī, starp citu, sanāca pavisam nejauši.

Gleznainais un mazliet mežonīgais pārgājiens

Bija saulaina 20. jūnija diena, un tādu Latvijas vasarās nav nemaz tik daudz, tāpēc pieņēmām saprātīgu lēmumu — braukt atpūsties pie jūras. Visbiežāk mēs izvēlamies kādu no Jūrciemiem vai atstājam auto pie Lāčupītes dendrārija, taču pēdējā laikā arī šajās vietās ir daudz cilvēku, tāpēc gada īsākās nakts priekšvakarā nolēmām braukt maķenīt tālāk un atstāt auto uz ceļa pirms Abragciema. Agnese kā allaž izvēlējās sauļoties, Keita ar draudzeni Elzu — jūras krastā celt smilšu pili, bet es biju paņēmis līdzi fotoaparātu un devos izpētīt apkārtni.

No sākumpunkta līdz Abragciema kempingam un pat vēl mazliet tālāk — piekraste bija kā lībiešu karogs. Zilā jūra, baltais liedags un zaļie meži. Taču tad ainava sāka pamainīties. Vispirms pazuda cilvēki. Pēc tam liedags. Nē, nepārrakstījos. Aiz Abragciema kempinga viļņi bango pret piejūras priedēm un stiprāka vēja laikā dodas “ogot” mežā. Gan dabiski izveidojušies, gan cilvēku radīti akmens krāvumi pasargā no jūras vietējo īpašumus.

Turpinot pārgājienu uz Bērzciema pusi, daba kļuva aizvien mežonīgāka. Nācās likt lietā limbo dejas iemaņas, lai izlavierētu starp vēja un jūras paklupinātajām priedēm. Te taka ieveda mežā, te atkal piejūras niedrēs. Es biju sajūsmā! Iemūžināju spāres lidināmies virs mežmalas ziediem, ūdensputnus, neskarto dabu un… kādu kailu sievieti, kas nejauši ienāca kadrā. Acīm redzot, cilvēki šajā jūrtakas posmā ir reta parādība, un dāma bija ne mazāk pārsteigta kā es. Pārsteigta, bet ne samulsusi.

Apskatījies pulkstenī, es gandrīz vienlaicīgi konstatēju divus faktus. Pirmais — es biju pazaudējis saulesbrilles. Otrais — vērojot putnus un kailas sievietes (joks, protams) laiks nemanot “skrien vēja spārniem”. Mana nelielā ekspedīcija bija norisinājusies jau divas stundas, un atrados es tuvāk Bērzciemam nekā sākumpunktam Abragciemā. Spītējot sakaru traucējumiem, man izdevās sazvanīt Agnesi un sarunāt, ka iešu līdz Bērzciemam, kur sagaidīšu meitenes kafejnīcā.

Tuvāk Bērzciemam piejūras pļavas bija nopļautas, un ciema iedzīvotāji gatavojās Līgo svētkiem. Kāds krāmēja ugunskuru, kāds ierīkoja nojumi, bet vēl kāds uzstādīja skaņas sistēmu. Kungs, kurš ierīkoja nometni, laipni apstāstīja, kā nokļūt līdz ciema centram, un es uzņēmu kursu uz tuvāko kafejnīcu.

Putnu vērošana Bērziemā

Piejūras posms Abragciems — Bērzciems ir putnu vērošanas paradīze. Vismaz tādam iesācējam kā man. Nemācēšu teikt par retām putnu sugām, bet bija brīži, kas likās teju vai neticami. Kā National Geographic filma klātienē. Bildējot spāres, taka izveda mani no mežmalas jūras krastā, un pavērās fantastisks, plašs skats pār tādu kā lagūnu. Vienā kadrā bija redzami desmitiem vai pat simtiem putnu — kormorāni, kaijas, lielās gauras, sudrabgārņi un kas tik vēl ne!

Cauri niedrēm novēroju lielo gauru ģimenes sapulci, kas bija sasaukta uz jūras ieskauta akmens. Pēc mirkļa mamma metās ūdenī, un viņai sekoja kādi divdesmit mazuļi. “Kas notika, vai viņi mani pamanīja?” pie sevis prātoju. Atbilde bija meklējama debesīs. Dažus metrus virs niedrēm planēja niedru lija, kas savu nodomu, ieturēt pusdienas, nemaz neslēpa. Šī vanagu dzimtas putna ēdienkartē ir citu putnu olas un mazuļi. Es sāku apsvērt putnu vērošanu kā hobju. Vai tā ir vecuma pazīme?

Kur Bērzciemā paēst?

Pēc vairāku stundu pārgājiena karstajā saulē un putnu vērošanas, doma par pudeli auksta alus šķita pārāk vilinoša, lai to neīstenotu. Veiksme bija manā pusē, un navigācija rādīja, ka kafejnīca “Vizbuļi” atrodas vien dažu simtu metru attālumā. Tur tad arī nolēmu nobāzēties. Gaidot ceļabiedrus, pasūtīju aukstu aliņu un vienkārši izbaudīju mirkli. Apmeklētāju bija daudz, bet pie sava stūrīša tikt izdevās. Kad man pakaļ ieradās meitenes, pasūtījām arī ēdienu. Mēs ar Agnesi izvēlējāmies auksto zupu, bet Keita un Elza kaut ko kreptīgāku — gaļas ēdienus un frī kartupeļus. Ēdiens bija vienkāršs, bet ļoti garšīgs. Tieši tā, kā man patīk. Dienas piedāvājuma ietvaros varēja tikt pie butēm un Engures ezera līņiem. Šī noteikti ir vieta, kur vēl kādreiz piestāsim paēst.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Nejaušais pārgājiens gar Rīgas jūras līci posmā Abragciems — Bērzciems sanāca 2026. gada 20. jūnijā. Tie bija kādi seši kilometri, kurus droši vien varētu noiet stundā un divdesmit minūtēs, taču dabas vērošana pārgājiena laiku dubultoja. Manuprāt, šis ir viens no skaistākajiem jūrtakas posmiem, tāpēc ar lielāko prieku šādu pārgājienu atkārtotu. Var darīt tā, ka aizbrauc ar auto līdz galapunktam un tad ar autobusu pabrauc mazliet atpakaļ līdz pārgājiena sākumpunktam. Vai otrādi.