Kolka: par saulrietiem, butēm un kājgriežiem

Pēc līgošanas Iesalkājā nākamais ieraksts Apvāršņa plānotājā bija izbrauciens uz Kuldīgu jūlija sākumā, taču dzīve ieviesa savas korekcijas. 27. un 28. jūnijā Rīgā tika solīts + 30 grādu karstums, kas šo rindu autoram no Toma Briča puses izskanēja vairāk kā draudi nekā laika prognoze. Vikingu gēni šādā temperatūrā liktu man izkust un pielipt pie asfalta kā pavirši izspļautai košļenei. Opcijas bija divas — lūgt Saules mātei būt nedēļas nogalē maķenīt atturīgākai vai krāmēt koferus un doties uz iespējami vēsāko Latvijas nostūri, kas, kā sagadījies, kā ne, tika solīts Kolkā. 

Maizes garoziņa, graudi, medus, piens, sveces un ziedi — tas viss man būtu jāsagadā Saules mātei kā ziedojums, turklāt vēl rītausmā jādzied dainas, un ar to visu nebūtu nekādas garantijas, ka “māte žēlotāja” uzklausīs manas lūgsnas. Atvēru Booking aplikāciju un atviegloti konstatēju, ka daži dzīvokļi nedēļas nogalē Kolkasraga apkārtnē vēl ir pieejami. Šāds fenomens vasarā bija iespējams tikai tādēļ, ka nupat bija aizvadīti Līgo svētki un sestdiena bija pārceltā darba diena.

Rīga – Kolka

Pats ceļš no Rīgas līdz Kolkai jau vien ir odisejas vērts. Vispirms ir jāizbrauc cauri piejūras ciemiem — Bigauņciemam, Lapmežciemam un Ragaciemam. Ir vērts izmest nelielu līkumu līdz ainaviskajai Kaņiera ezera niedru takai, kur droši vien kādu paštīksmiņu ir uzņēmis ikviens “sirsniņu” un “patīk” kolekcionējošs digitālā satura autors Latvijā. Šo vietu noteikti novērtēs arī putnu vērotāji, bet jo īpaši interesants skats paveras pāri Kaņierim, kur otrpus ezeram esošos kokus īstā spoku mežā ir pārvērtuši kormorāni. Iesakām iznomāt laivu netālu esošajā laivu bāzē un piebraukt tuvāk! Šķiet, ka tur mājo mirušo niedru jumtu meistaru dvēseles.

Pēc Kaņiera niedru takas apmeklējuma var un noteikti vajag piestāt Ragaciema sedumā — tā ir vieta, kur zvejnieki mēdza patverties sliktu laikapstākļu gadījumā. Šādās karstās dienās kāds bija 27. jūnijs, Ragaciema sedums lieliski kalpo kā vieta, kurā patverties no saules. Pie reizes Latvijas apceļotājiem ir iespēja iepazīties ar dažnedažādiem zvejnieku ikdienā nepieciešamiem rīkiem — tīkliem, enkuriem un bojām, kas rūpīgi sakārti pie senatnīgajām seduma būdiņām.

Saules vannas tur, starp Enguri un Roju

Tā kā Apvāršņa komandai Ragaciema sedums un Kaņiera niedru taka ir teju vai ikgadējs pasākums, šoreiz mēs traucāmies iemīļotajām vietām garām un par pirmo dienas uzdevumu uzlikām sauļošanos kaut kur “starp Enguri un Roju”, kā dziedāja Prāta Vētra. Galu galā, cik tad mums Latvijā to saulaino brīvdienu ir? Atradām klusu vietiņu iepretim Engures ezeram. Tā noteikti nebija pludmale, kur meičas ierodas izrādīt tvirtos, līdz smalkākajai niansei fitnesa zālēs vairāku mēnešu garumā pieslīpētos augumus, kamēr veči gasē iekšā Cēsu Džonus vai rumkolas, kas nu kuram pa kabatai, fonā uz JBL tumbiņām grabinot Eiropas superhitus. Tā bija klusa, brīnišķīga pludmale, kurā liedagam pa vidu bija izvietojušies milzīgi, spuraini krūmu un niedru puduri, kas kā sienas atdalīja jau tā nomaļās peldvietas. Neskaitot mūs, te laimes mirkļus krāja vēl tikai kādas trīs kompānijas — leiši, kas novāca telti, lai turpinātu Latvijas apceļošanu, kāda ģimene ar suni un neliela cilvēku grupiņa, par kuras esamību vienā laiktelpā ar mums liecināja vien klusas balsis. Pašus cilvēkus slēpa jau iepriekš pieminētie krūmāji. Laiku pa laikam, ar niedrēm atgaiņājoties no dunduriem un lielām mugursomām plecos, garām pagāja jūrtakas deldētāji. Ap to laiku man piezvanīja vecs cīņubiedrs jau no Limbažu laikiem — Plakanc, kurš šobrīd mājas atradis Ventspilī, bet piedāvājās ar ģimeni pievienoties uz vakariņām Kolkā. Sarunāts! Zināju, ka būs jautri, jo šiem cilvēkiem piemīt lieliska humora izjūta un parasti mūsu tikšanās beidzas ar tādu izsmiešanos, ka vēders sāp vēl nākamajā dienā. Pāris stundas pasauļojušies, turpinājām ceļu Baltās kāpas virzienā.

Baltā kāpa

Negarlaikošu ar stāstiem par to, kā Baltā kāpa ir radusies. Tie, kuri patiešām to vēlas uzzināt, var pajautāt “mātei Googlei” vai vēl labāk — aizbraukt klātienē un apskatīties, pie reizes iepazīstoties ar informāciju tur izvietotajos info stendos. Vien pačukstēšu priekšā, ka pie vainas nav aizvēsturiskā vāvere no “Ice Age”, Baltās kāpas pamatā ir sens jūras sēklis. Un balto smilšu sanesums, kura galā spītīgi, saknēm vijoties pār krauju, ir ieķērušās priedes, izskatās patiešām iespaidīgi. Bildēs to parādīt ir grūti. Mēs apgājām riņķveida dabas taku kādās 30-40 minūtēs, ja atmiņa neviļ. To var izdarīt arī ātrāk, bet manu uzmanību pievērsa jau iepriekš pieminētās priedes.

Nekur neesmu dzirdējis tik daudz nostāstu un leģendu par vilkačiem kā Kurzemē. Reiz, pirms daudziem gadiem, man sanāca nejauša saruna ar vecu kungu, kurš todien pastaidzināja suni starp Mazirbes Mēra akmeni un baznīcu. Dod, Likteņtēvs, atrast manu tābrīža ceļojumu žurnālu, jo par spīti dunduru uzbrukumiem un pārējās kompānijas centieniem iedabūt mani mašīnā, lai turpinātu ceļu, es drudžaini pierakstīju katru stāstu. Viens no tiem vēstīja par Mazirbes vilkaču priedi. Par vilkaču priedēm uzskatīja senas priedes, kurām saknes savītas pietiekami augstu virs zemes tā, ka tām var iziet cauri. Ja cilvēks to izdarot pilnmēness naktī un kā no mātes miesām nācis, viņš pārvēršoties par vilkati. Vai nu tā ir vai nav, tā arī nenoskaidroju, jo nebija nedz pilnmēness, nedz nakts, taču priedes, kas atbilda nostāstu definīcijai, Baltās kāpas apkārtnē auga gan.

Ēvažu stāvkrasts

Mūsu pēdējā pietura pirms Kolkas bija Ēvažu stāvkrasts, kas ir viens no augstākajiem stāvkrastiem Rīgas jūras līča piekrastē. Tiesa, tā apmērus ir grūti novērtēt, jo atšķirībā no, piemēram, Jūrkalnes stāvkrasta, kas atrodas dižjūras krastā, Ēvažu stāvkrasta nogāzi sedz koki. Mēs aizgājām pa taku līdz skatu platformai un tad pa kāpnēm nokāpām šaurajā liedagā. Pirms mums te bija ieradies tūristu autobuss no Lietuvas un bija grūti atrast brīvu pleķīti, kur uzņemt foto. Nekas, ne jau viss ir jāiemūžina. Mazliet pastaigājām gar jūras krastu un turpinājām braucienu uz Kolku.

Kur Kolkā paēst?

Grūti spriest, kā mums tā sanāk, bet jau kuro reizi kādas vietas apskate bija jāpakārto ēšanai. Šoreiz tas bija laiks, kas mūs ierobežoja. Lai gan vasara ritēja pilnā sparā un tūristu Kurzemē netrūka, dažas no kafejnīcām pat sestdienas vakarā darbojās tikai līdz 18:30, bet pulkstenis rādīja jau piekto dienas stundu, kad mūsu auto pieripoja pie naktsmītnes iepretim Kolkas steķim. Ap to laiku ciemā bija ieradies arī Plakanc ar ģimeni un, lieki netērējot laiku, bija sācis apkārtnes izpēti, kas pašsaprotami pēc garāka brauciena ir jāsāk ar ķemertiņa apmeklējumu. Lai gan pasākums beidzās labi un glābiņš nebija jāmeklē krūmos, pēc emocionālas sarunas par iespēju apmeklēt tuvējās kafejnīcas tualeti, tās īpašnieks tika izzvītrots no Plakanā “Viesmīlības gada balvas” kandidātu saraksta. Un šī kafejnīca — attiecīgi no mūsu potenciālo vakariņošanas vietu listes. Tas mūsu izvēli saīsināja tieši līdz vienai opcijai — “Divjūriņām”.

Pa to laiku bijām nometuši mantas noīrētajā dzīvoklī un steidzām uz tikšanās vietu iepretim Top veikalam. Tur Plakanc izklāstīja iepriekšējos notikumus, kas ātri izgaismoja mūsu turpmāko plānu — novietosim auto bezmaksas stāvvietā pie Kolkasraga skatu torņa, tad gar jūras krastu apiesim ragu un dosimies ieturēties “Divjūriņās”. Pēc tam, nu to jau skatīsimies pēc situācijas. 

Kamēr runājām, pamanījām nelielu būdiņu, kurā kāda kurzemniece tirgoja kūpinātas butes. Plakanc jau krāmēja butes mašīnā, kamēr es vēl nespēju pieņemt galējo lēmumu jautājumā par to, vai pēc vakariņām vēderā vēl atradīsies vieta zivīm. “Vari droši vēl padomāt,” sacīja pārdevēja, “mēs dzīvojam tepat, un butes kūpinām pagalmā. Brauc jebkurā diennakts laikā un zvani!” Pierakstīju telefona numuru un laipni atvadījāmies. Redz kā, kūpinātas butes Kolkā var dabūt pat nakts vidū! Paskrienot notikumiem pa priekšu, plekstes šī izbrauciena laikā tā arī nenogaršojām, bet nākamreiz noteikti to noteikti izdarīsim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēcāk Plakanc tās slavēja par labām esam.

Kafejnīca “Divjūriņas”

Kafejnīca “Divjūriņas” nelika vilties. Keita pasūtīja lasi, bet mēs ar Agnesi savās izvēlēs bijām konservatīvāki — burgers un karbonāde. Priežu zaros rotaļājās slinks vējelis, bet par mūzikālo fonu parūpējās Kolkasraga putnu koris, ne pārāk skaļš, tieši tāds, lai padarītu atmosfēru pilnīgu. 

Neiztika gan arī bez kurioza, kas saistīts ar dzērieniem. Mana izvēle krita par labu veldzējošam miestiņam, Sagita pasūtīja mohito, bet pārējie pieturējās pie bezalkoholiskām vērtībām — Agnesi visvairāk uzrunāja kvass, bet bērniem tika ūdens. Par Plakanā izvēlēm vēsture klusē. Jaunā viesmīle nebija ilgi jāgaida, un visi dzērieni nonāca pareizajās vietās, ja neskaita to, ka Sagitai tika pasniegta ūdens glāze, kamēr viņas trīspadsmitgadīgajam dēlam ne aci nepamirkšķinot meitene nolika priekšā mohito glāzi: “Lai labi garšo!” Tas, protams, uzkurināja pamatīgu jautrības vilni. Sadzirdējusi mūs uzjautrināmies par to, ka jauniešu vecumu mūsdienās ir teju neiespējami noteikt, viesmīle zibenīgi bija atpakaļ pie mūsu galdiņa un paskaidroja, ka radies pārpratums, proti, tas esot bezalkoholiskais mohito. Viņa atvainojās un apsolīja pagatavot Sagitai nu jau pavisam īstu mohito. Viss kārtībā, kam negadās, bet maisam gals bija vaļā — joki par šo atgadījumu laiku pa laikam uzplaiksnīja visa vakara garumā.

Ēdiens visiem gāja pie sirds, un atmosfēra bija brīnišķīga, īsts laimes mirklis. Tā varētu sēdēt mūžīgi, taču mūs gaidīja jauni piedzīvojumi, kas lika celties un turpināt vakara pārgājienu. Nokāpuši no terases, iestājāmies rindā samaksāt rēķinu. Tur priekšā stāvēja liela auguma vīrs, kuru no galvas līdz papēžiem nopētīja ikviens kafejnīcas apmeklētājs. Viņš bija tērpies kliedzoši zilās Speedo peldbiksēs, uz kuru fona “Motorhead” Lemija ikoniskie džinsu šorti šķistu kā katoļu skolas formastērps. Koši zaļais krekls bija paredzēts krietni kalsnākas miesasbūves cilvēkam, taču nepilnība bija atrisināta, atpogājot kreklu visā garumā, kas reizē ļāva saules stariem ietonēt vēderu labi noturēta konjaka krāsā. Par šāda toņa iegūšanu pludmales dzīvesveida influencere, kas vēl tikai gaida lielo izlaušanās brīdi, bet pagaidām ir spiesta pavadīt piecas dienas nedēļā birojā ar 500 lūmeniem uz kvadrātmetru mākslīgas gaismas, var tikai sapņot.

Ko apskatīt Kolkā jeb pārgājiens caur Kolkasragu

Kā allaž, pārgājienu pa Kolku sākām ar auto novietošanu bezmaksas autostāvvietā pie Kolkasraga skatu torņa. Visa kompānija, izņemot Plakano, kurš labprātāk lūztošo viļņu sudrabainās krēpes izbaudīja esot uz droša pamata vienā līmenī ar jūru, uzkāpām tornī. Pēc tam aizgājām līdz dižjūrai, lai novērtētu ūdens temperatūru. “Jūra līdz ceļiem” tiešā un pārmestā nozīmē. Brist pa silto ūdeni bija patīkami, un šķita, ka laimei nemaz daudz vairāk nevajag. Krasts bija noklāts ar baltiem gliemežvākiem un, virzoties uz Kolkasraga pusi, ainavu papildināja kritušie, Baltijas jūras nopulētie un saules izbalinātie koki. Tie jau gadiem rūpējas par mežonīgo ainavu, kas īpaši dramatiska kļūst vētru laikā. Izgājām krastā, lai aplūkotu tos tuvplānā, kad piepeši pamanīju divus kokā iekarinātus zābakus. “Jupis Tevi rāvis,” es nodomāju, atceroties Ovišu bākas saimnieces stāstus par “kājgriežiem”, kas savulaik uzdarbojušies Kurzemes pusē.

Leģenda par kājgriežiem

Pirms vairākiem gadiem ar draugu Kārli uzņēmāmies svētu misiju — doties lībiešu kultūru meklēt. Rakstīt par šādām un līdzīgām tēmām mani vēl agrāk bija pamudinājis arheologs Uldis Ābiķis. Viņš pavisam nejauši bija izlasījis kādu manis rakstītu publikāciju un sazinājās ar mani tolaik populārājā portālā Draugiem.lv. Pat piedāvājās iedot zinošu cilvēku kontaktus, kas ceļā palīdzētu, taču tobrīd biju pārāk jauns, lai novērtētu fantastisko iespēju. Tā vietā turpināju būt ofisa planktons uz pilnu slodzi. Laikam ejot, dēkaiņa gars tirdīja aizvien vairāk, līdz sapratu, ka nekāds labais planktons no manis nesanāks, un te nu mēs bijām — traucāmies pa Kurzemi, pierakstīdami vietējo stāstus. 

Starp tūristiem domātām pelavām par lībiešu ķīseli un sāli, atradām arī pa kādai pērlei, un viena tādām bija leģenda par “kājgriežiem”, kas savulaik apdzīvojuši Kurzemes piekrasti no Kolkas līdz Kaltenei. Slaveni šie laupītāji kļuva ne ar rūpalu kā tādu, bet gan ar darba metodēm. Lūk, kā tas notika. Iesākumā kājgrieži izdzēsa Kolkas bākā uguni, bet pēc tam jūrnieku maldināšanai sakūra gar piekrasti maldugunis. Kad garām braucošie kuģi saprata, ka tikuši apmuļķoti, bija jau par vēlu un, mainot kursu, tie uzskrēja virsū akmeņiem vai sēklim. Tad laupītāji metās uzbrukumā. 

Vēl vairākas dienas pēc slaktiņa krastā tika izskaloti uzblīduši jūrnieku līķi, kuriem kājās bija labi ādas zābaki. Šādā kondīcijā apavus novilkt nebija iespējams, tāpēc kājgrieži nogrieza mirušajiem kājas līdz ceļiem un pakarināja tās kokos. Putni kokos iekārtās kājas izknābāja, tārpi saēda un saule izkaltēja, līdz zābaki bija gatavi lietošanai.

Skaidrs, ka mūsu pārgājiena laikā pamanītos neoprēna zābakus kokā droši vien bija izlicis žāvēties kanoe airētājs, kas turpat netālu bija uzslējis telti, taču es nespēju iedomāties labāku laiku un vietu, lai ar leģendu par kājgriežiem iepazīstinātu ceļabiedrus.

Atkāpe — nākamajā dienā Šlīteres bākas ekspozīcija mums atgādināja par vēl vienu nostāstu, kas saistīts ar kājgriežiem un Kolkas nosaukuma rašanos. Daži no krastā izskalotajiem jūrniekiem pat pēc pāris dienām esot izrādījuši vārgas dzīvības pazīmes, tāpēc tikuši piebeigti ar asu mietu un kliedzienu “kūol ka”, kas tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē “mirsti ar!”.

Pazudušais dēls — Kolkasrags

Strauji tuvojāmies Kurzemes pussalas tālākajam punktam — Kolkasragam, un te mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums. Kur tad pats rags? Vecās bākas drupas, kas vēl pirms pāris gadiem bija sasniedzamas, nesaslapinot zeķes, atradās labu gabliņu ūdenī. Te uz vietas varētu radīt nostāstu par kādu pārdabisku spēku, kas pa naktīm veco bāku pārvieto, ja vien liedags arī nebūtu kļuvis krietni šaurāks. Nekādas spokainas iejaukšanās, tas ir jūras spēks. Kolkasrags ir viena no erozijas skartākajām vietām Latvijā, taču šeit process noris viļņveidīgi. Kas zina, varbūt laikā, kad viesosimies Kolkā nākamreiz, atkal varēsim uzņemt foto pie vecās bākas drupām. Nogriezāmies gar ragu uz mazjūras pusi, un degunā iecirtās pamatīgs krastā izskaloto jūraszāļu smārds. Tik spēcīgs, ka acīs uz mirkli sarausās asaras. Tā nav smarža, kuru vēlies sajust pirms vakariņām, taču tieši tur pa šauru meža taciņu veda mūsu tālakais ceļš — uz “Divjūriņām”. Drīz vien jūraszāļu smārdu nomainīja patīkama priežu sila dvesma.

Kolkas steķa “Ķieģeļu košļātājs”

Ieturējuši brīnišķīgas vakariņas, atgriezāmies Kolkas pludmalē. Tālumā varēja redzēt Kolkas steķi, kas pēc plāna bija mūsu pastaigas tālākais punkts. Attāluma ziņā šis pārgājiens šķita tīrais nieks, taču liedagu viscaur klāja cīņā ar vēju un jūru kritušie koki, katrs no tiem reizē iemiesoja kā mežonīgumu, tā līdz smalkākajai niansei pieslīpētu dabas mākslas darbu. Uz viena tāda stumbra, kas sniedzās vairākus metrus jūrā, bija iekārtojusies pīļu saime.

Skaidra lieta, ka man to visu vajadzēja iemūžināt, un tas aizkavēja visu kompāniju. Ik pa brītiņam Plakanc palūkojās uz steķa pusi, bet nešķita, ka esam tam kaut mazdruciņ pietuvojušies. Piepeši no krūmāja iznira kafejnīcā manītais kungs Speedo peldenēs un garāmejot mūs pasveicināja: “Labvakar!” Mēs atbildējām ar to pašu. Dabas mākslas darbā gan viņš līdz galam neiederējās, tāpēc nolēmām kādu gabalu paieties pa pilsētu un pa nākamo meža taku iznācām pie Kolkas luterāņu baznīcas. Mūra baznīca, celta 19.gs. astoņdesmitajos gados, tad gandrīz gadsimtu vēlāk izdemolēta un Atmodas laikā no jauna atdzimusi, lieliski iemiesoja Kolkas garu — sīkstumu un spēju izdzīvot skarbos apstākļos. Mēs apgājām baznīcai apkārt un aplūkojām celtni no dažādiem rakursiem. Tā šķita skaista un varena tieši ar savu vienkāršību, kā jau luterāņu baznīcai pieklājas. Uz āra ūdenskrāna, plaši atpletis spārnus un laipni aicinot mūs, bija nolaidies taurenis. Mēs pieņēmām uzaicinājumu un turpinājām pastaigu pa Kolku, izbaudot ciema mieru un klusumu. Gabaliņu papēdojuši, pa aizaugušu taku atkal nogriezāmies jūras virzienā.

Kolkas steķis bija jau pavisam tuvu, taču starp to un mums, aptuveni pa vidu, atradās savdabīga apmetne, izveidota no jūras krastā atrastajiem kokiem, virvēm, zvejas tīklu atliekām un kaiju spalvām. Par mēbelēm bija izmantoti veci krēsli. Līdzīgas apmetnes mēs bērnībā tikām taisijuši Tūjā, tāpēc mums noteikti vajadzēja aplūkot vietu tuvāk un novērtēt darbu. “Ej tu nost, varbūt viņš te dzīvo?” pie sevis noteica Plakanc, pamanīdams aiz nometnes sētas pavīdam jau labi zināmās zilās Speedo peldbikses. Bet nē! Pa otru pusi vīrietis izlsīdēja starp virvēm un zvejas tīkliem, un nozuda Kolkas steķa virzienā. Satrauktajiem ļautiņiem kafejnīcā varu tikai pateikt, ka uztraukumam nav pamata, reti sastopami ir tie, kas garāmejot pasveicina.

Kolkas steķa galā atradās tāds kā pagriežams sviras masts, ko vēsturiski zvejnieki tika izmantojuši laivu un smagu kravu celšanai. Tagad vieta izskatījās pamesta un kā vēstures entuziasts es nevarēju atturēties no iespējas aplūkot griežamo celtni tuvāk. Tiklīdz uzkāpu līdz kabīnei, pa steķi mūsu virzienā brauca auto, kuru vadīja draudīga izskata kungs. 

Grupai “Pupociklu Vasara” ir tāda dziesma “Ķieģeļu košļātājs”, kas esot ja ne oda, tad veltījums līdzīga paskata apsargam, kas savulaik strādāja kādā no Rīgas naktsklubiem. Ja burvīgās mūzikas un dzērienu apreibinātie apmeklētāji neprata uzvesties vai kaut ko nesadalīja, “Ķieģelu košļātājam” atlika tikai pienākt klāt un pakustināt žokli, nebilstot ne vārda, lai lietas atrisinātos pašas no sevis. Arī mēs, ieraudzījoši drūmo vīru sēžam mašīnā un ar caururbjošo skatienu dedzinot caurumus vecā zvejas kuterī, rāpāmies nost no celtņa un uzsākām atpakaļceļu uz stāvvietu pie Kolkasraga skatu torņa. Tā arī neuzzinājām, kas ir šis kungs un kādu pienākumu vadīts viņš ieradās uz Kolkas steķa. Tas noteikti nebija burvīgais saulriets, kas viņu motivēja, jo saules rietu ir jāskatās dižjūras pusē, bet auto tā arī neizkustējās, līdz tas pilnībā izgaisa mūsu skatieniem tālumā, kad bijām atceļā teju jau sasnieguši Kolkasragu.

Labākais saulriets Kolkā un ne tikai

Kad atgriezāmies stāvlaukumā, Saule bija vēl augstu debesīs, bet Plakanc ar ģimeni nolēma uzsākt mājupceļu uz Ventspili. Mēs aizbraucām līdz noīrētajam dzīvoklim mazliet atvilkt elpu, bet jau pēc mirkļa atkal virzījāmies skatu torņa virzienā. Būtu muļķīgi palaist garām saulrietu Baltijas jūrā, nemaz tik bieži šajā pusē nesanāk būt. Iemīlējušies pārīši, draugu kompānijas, ģimenes un rūdīti vientuļnieki piepildīja pludmali, sēdēdami siltajās smiltīs uz līdzpaņemtajiem plediem, kāda akmens vai koka stumbra, kā nu kurš. Mūs ar šiem cilvēkiem nesaistīja nekas un viss vienlaicīgi. Un tā bija ļoti īpaša sajūta, vērot tālumā peldošos kuģus, kamēr saule vēra priekškaru dienai. Paldies, tiekamies rīt no rīta!

Šlīteres bāka

Uz saules lēktu gan nepamodāmies, toties bijām augšā gana agri, lai pirms Šlīteres bākas apmeklējuma paspētu aizbraukt pasauļoties kaut kur aiz Vecročupes tilta. Nezinu, vai šai vietai ir nosaukums, bet šķita, ka esam nonākuši pasaules malā, šo vārdu vislabākajā nozīmē. Jau atkal bijām klusā pludmalē, turklāt, lai to sasniegtu, nācās paieties gabaliņu pa zemes ceļu. Vērojām uz ziediem sēdošos kukaiņus un klausījāmies putnus. Baltijas jūras krastā pavadījām pāris stundas un tad cauri bijušajam zvejniekciemam Vaidei un Saunagam braucām uz Šlīteres bāku. Plāns bija pēc iespējas vairāk izvairīties no lielajiem ceļiem.

Pie Šlīteres bākas sajūta bija kā īstos laukos, visapkārt smaržoja pļavas un koku pavēnī veldzējās govju ganāmpulks. Laiku pa laikam tās lika lietā astes, lai atgaiņātos no dunduriem. Apmeklētāju bija maz, tāpēc apkārtne bija mūsu rīcībā. Piegājuši pie bākas ieejas sastapām divas sievietes, kas mēģināja milzīgam tauriņam paskaidrot, ka labākas dienas viņu sagaida ārpusē, bet tas spītīgi atgriezās bākā vēl un vēl. Tik lielu taureni savvaļā Latvijā neatminos redzējis, bet vēl vairāk mani fascinēja saikne starp cilvēku un dabu. Viena no kundzēm izrādījās īstais cilvēks, pie kā griezties biļešu jautājumā. Tikām laipni informēti par bākā izvietotajām ekspozīcijām un Šlīteres koka pastaigu taku.

Caur bākas augšējā stāva logiem pavērās elpu aizraujošs skats pār Slīteres nacionālā parka mežiem, bet pati telpa bija kultūrvēsturisks ceļojums līvu zemē. Tur bija izvietota informācija par Vaides, Pitraga, Saunaga, Košraga, Mazirbes, Sīkraga, Kolkas, Ovišu bākas un citu apkārtnes vietu vēsturi. Ticiet uz vārda, katrs no aprakstiem bija izlasīšanas vērts! Apguvuši īso vēstures kursu, devāmies Šlīteres koka pastaigu takas virzienā.

Taka veda lejup pa stāvām kāpnēm, un, nonākuši lejā, nespējām noticēt, ka atrodamies vien dažus simtus metru attālumā no nupat redzētajām Latvijas pļavām un brūnaļām. Te auga milzīgas papardes un koki stiepās augstu debesīs. Piepeši iedomājos, ka arī Šlīteres bākā redzātais taurenis nāk no šīs senatnīgās milžu pasaules. Takas malās auga dzegužpirkstītes un bērna plaukstas lieluma zaķskābenes. Cerībā neuzskriet kādam dinozauram, turpinājam ceļu pa apļveida koka laipu, līdz nonācām tādā kā mitrāju pļavā, kur vējā plivinājās niederes un noziedējušās spilves. Un tad atkal mežs. Taka nebija gara, taču ainavas dažādība un enerģija, kas te valdīja lika domāt, ka esam traukušies cauri laiktelpai sazin kur un sazin cik ilgi.

Atgriezāmies pie Šlīteres bākas un par godīgu samaksu nopirkām cigoriņu saldējumu. Ceļojums pa Kurzemi bija noslēdzies, atlika vien brauciens atpakaļ uz Rīgu. Ierūcējās iekšdedzes motors, iekustējās ritošā daļa un gadiem uzticamā Toyota veda mūsu sasvīdušās miesas atpakaļ uz galvaspilsētu, bet daļiņa mūsu palika tur — Slīteres nacionālajā parkā. Jau atkal.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Mūsu atkalatgriešanās Ziemeļkurzemē norisinājās 2026. gada 27. un 28. jūnijā. Katru reizi apceļojot šīs jau vairākkārt izbraukātās vietas, atklājam kaut ko jaunu. Ļoti ceram atgriezties Kurzemē nākamgad, lai beidzot iepazītos ar Papes ezera savvaļas zirgiem, bet neskriesim notikumiem pa priekšu. Jau nākamajā nedēļas nogalē paredzēts izbrauciens uz Kuldīgu. Tiekamies!