Zelta rudens Siguldā

Pienāk katru gadu noteikts laika periods, kad Siguldas nosaukumam gandrīz kā ar mistisku alķīmijas procesu kopumu tiek pievienots dārgmetāls. Tajos brīžos mēs pilsētu pazīstam kā Zelta Siguldu. Nē, par Siguldas pārvērtībām nav vis atbildīgs kāds vecs alķīmiķis, kas atradis atbildi uz gadu simteņiem uzdoto jautājumu par to, kā lietas pārvērst zeltā. Vaininieks ir rudentiņis un stāsts, protams, ir par kokiem.

Pulkstenis rāda 9.16 no rīta, un mēs sēžam auto, lai no Rīgas uzsāktu ceļu uz Siguldu. Ja šajā nu jau vēlajā rīta stundā mēs izbrauktu nedēļas nogalē, mūs droši vien samaltu negantā tūristu gaļas mašīna, taču ir trešdiena. Ceram, ka pilsētas viesu skaits nebūs tik liels, un varēsim rudeni no sirds izbaudīt. Ir vēsa, bet saulaina diena. Pa radio skan Boba Dilana dziesma, un mēs traucamies pa Siguldas šoseju. Pa mežu virs mellenājiem staigā migla. Tik bieza, ka šķietami tūlīt no tās ir jāiznirst kādam mītiskam dzīvniekam.

Pārgājiens pa Siguldu

Plkst. 10.30 esam jau stāvlaukumā pie Siguldas vagoniņa un turpat blakus esošā panorāmas rata. Mūsu paredzemā taka ved lejup pa serpentīnu, kas atrodas iepretim vagoniņam. Lūkojam pēc norādes “Kājnieku tilts”. Jau pašā serpentīna sākumā ir neliels skatu laukumiņš, no kura paveras pirmais rudenīgais dabasskats. Tālāk pa mazu taciņu gar “Tarzānu” nonākam uz Peldu ielas. Vēl pēc brīža jau nākas pamest asfaltēto ielu, un ir jādodas Gaujas virzienā. Esam nonākuši jau pavisam citā pasaulē. Meža valstībā.

Mežs ir slapjš. Pat ļoti. Un kā tas smaržo! Lai gan pie debesīm nav pat mazākā mākonīša, no kokiem intensīvi pil milzīgas ūdens piles. Ir tāda dīvaina sajūta. Saulainā dienā mēs klausāmies kā lietus līst. Iznākuši meža ielokā, mēs pamanām zīmi “Ķeizarskats”. Jāuzkāpj palūkot! Lai gan kāpiens ir visnotaļ stāvs un slapjās koka kāpnes — slidenas, skats patiešām ir ķeizara cienīgs. Mirkli atvilkuši elpu, dodamies atkal lejā un turpinām ceļu pa nosprausto taku. Kaut kur tālumā pīles kliedz un metas spārnos, bet mēs jau atkal pazūdam mežā.

Iepretim Velnalai un Velna klintīm ir ierīkota atpūtas vieta. Leģenda vēstī, ka velns ceļā uz Pabažiem esot izdzirdējis gaili dziedam no rīta un paslēpies alā, kur gulējis līdz nākamajai naktij. No Nelabā elpas alas sienas esot nokvēpušas melnas. Aplūkojuši pāri upei esošo alu, dodamies Kājnieku tilta virzienā. No tilta pār Gauju paveras burvīgi skati.

Pārgājuši tiltu, nogriežamies pa labi Piķenes kraujas virzienā. Visapkārt valda pilnīgs miers un klusums, mūsu ceļu šķērso vien kailgliemeži. Lai gan esam tepat Siguldas pievārtē, šķiet, ka atrodamies nekurienes vidū. Lai sarkanie paklāji paliek Holivudai, zem mūsu kājām vijas šķietami nebeidzams dzeltenu lapu paklājs. Tas mūs aizved līdz pat govju ganībām. Zīme norāda, ka ganības drīkst šķērsot. Esmu diezgan pārliecināts, ka vienai no govīm mūsu sabiedrība nav pa prātam, un tā šņāc. Par laimi govs ir ērti iekartojusies, rudenīgās saules apspīdēta, un neapgrūtina sevi ar piecelšanos. Jau pēc brīža mēs aizveram ganību vārtiņus un dodamies tālāk. Esam nolēmuši aiziet vēl līdz Gūtmaņalai.

Pie Gūtmaņalas dabas skaņas nomaina tūristu čalas, te dzirdamas visdažādākās valodas. Šī ala ir viens no apmeklētākajiem dabas pieminekļiem Latvijā, ko tūristi iecienījuši jau kopš 17. gadsimta. Pēc Gūtmaņalas apskates atgriežamies sākotnējā stāvlaukumā. Esam nostaigājuši kādus 13 km. Pulkstenis rāda 15.30 un nolemjam vēl izbraukt ar panorāmas ratu. Arī no tā var izbaudīt burvīgu rudenīgās Siguldas ainavu.

Paradīzes kalns

Lielais vairums pilsētas viesu neizvēlas garus pārgājienus, bet gan no viena apskates punkta uz citu pārbrauc ar auto. Ja nav vēlmes zelta rudens baudīšanu apvienot ar veselīgu pastaigu, pārbraucieni, protams, ir efektīvs veids kā redzēt vairāk un dažādākas vietas. Arī mēs uz Paradīzes kalnu dodamies ar auto. Apejot nelielu loku (Paradīzes kalna dabas taka ir pāris kilometru gara), var izbaudīt gan meža elpu, gan satriecošu skatu uz Turaidas pili.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Ir vairākas lietas, ko pārcilāju prātā pastaigas laikā.

• Pārgājienam pa Siguldu ir jāgatavojas vairāk kā dabas takai, nevis pastaigai pa pilsētu. Taka vietumis ir dubļaina, bet koka pakāpieni un slapjās lapas slīd. Pārgājiena apavi šeit ir lietderīgāki nekā botas.
• Droši vien viedi mārketinga prāti ir izdomājuši, ka Siguldas zīmolam ir jābūt labi pamanāmam, bet tā koši oranžā krāsa šķita pārāk uzkrītoša. Nebaidos pat teikt — nedaudz atbaidoša. Tāpat arī rāmji skatupunktos. Tikai mans viedoklis, protams, bet Siguldai vairāk piestāv dabiskums. Ja nu tomēr ir vēlme ko pārdot, var Siguldas spieķīšus pārvērst gaumīgos Ziemassvētku rotājumos.
• Vietējie ļaudis zina stāstīt, ka vislabāk zelta rudens esot izbaudāms no bobsleja trases starta estakādes skatu laukuma. Ieejas maksa ir simboliska, un tas ir tā vērts!
• Ja ir iespēja paņemt brīvdienu, Siguldu rudenī labāk ir apciemot kādā no darba dienām. Tādējādi izdosies izvairīties no tūristu bariem, un  pilsētas iepazīšana būs daudz kvalitatīvāka nekā nedēļas nogalē.