Vīne: klasiskās mūzikas un kafijas galvaspilsēta

Biju pamodies ar nedaudz sāpošu muguru. Ehh. Uztraucos par to, kā tas ietekmēs mūsu pārvietošanās ātrumu Vīnē. Mazliet pirms plkst. 9.00, kad ieradāmies Rīgas lidostā, pat apsvēru teleskopisko nūjošanas nūju iegādi. Tās gan lidostas veikaliņos nemanīju, un varbūt labi vien ir. Ievelkot nāsīs lidostas gaisu un sajūtot ceļojuma sākumu, sāpes pazuda kā nebijušas! Mēs apsēdāmies pie lielajiem lidostas logiem, un es atvēru ceļojuma žurnālu, lai veiktu pirmo šīs odisejas ierakstu. Iemalkoju kioskā paņemto kafiju un domāju par šīsdienas galamērķi — Vīni. Diez, kāda tur būs kafija? Vīni taču uzskata par Eiropas kafijas galvaspilsētu!

Nostāstiem bagātais ceļojums uz Vīni

Austrijas galvaspilsēta Vīne ir sena pilsēta. Tās pirmsākumi ir meklējami jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad Romas impērija vietā, kur tagad atrodas Vīnes centrs, izvietoja militāru nometni. Tolaik apmetne bija zināma ar nosaukumu Vindobona. 11. gs. Vindobona kļuva par nozīmīgu tirdzniecības punktu, bet vēlāk, kad pilsētā valdīja Hābsburgu dinastija, tā bija Eiropas kultūras centrs.

Pilsētas garā vēsture ir sajaukusies ar dažādām leģendām un nostāstiem, bet šodien Vīni mēs pazīstam kā Eiropas kafijas un klasiskās mūzikas galvaspilsētu. Pilsētas nosaukums ir nesaraujami savijies ar tādiem dižgariem kā Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts un Johans Štrauss II.

Kā nokļūt no Vīnes lidostas līdz centram?

Jau pirms ceļojuma bijām izpētījuši iespējas, kā nokļūt no Vīnes-Švehatas lidostas līdz pilsētas centram. Starp citu, viena no iespējām bija arī Latvijā labi pazīstamais Bolt. Varējām vienkārši atvērt aplikāciju un izsaukt šoferi, taču mēs lēmām par labu vilcienam. Pirmkārt, viesnīca, ko bijām izvēlējušies, atradās dažu minūšu gājiena attālumā no Praterstern dzelzceļa stacijas. Otrkārt, vilciens bija lētākā no opcijām.

Mūsu lidmašīna nolaidās pēc plkst. 11.00, un jau 11.35 mēs OBB kasē nopirkām trīs vilciena biļetes no lidostas līdz Praterstern stacijai. Divas pieaugušo un viena bērna biļete kopā izmaksāja vien 10 EUR. Mums bija jāmeklē 3. platforma un S7 vilciens. Uz pavisam īsu mirkli tas šķita mulsinoši, jo 3. platforma bija visnotaļ gara un iedalīta vairākās pieturās, taču mēs neapjukām. Nokencentrējāmies uz S7 un galapieturu — Floridsdorf. Vilciens atiet ik pēc 30 min., un plkst. 11.49 jau bijām ceļā uz centru. Pēc aptuveni 30 minūtēm piestājām Praterstern stacijā, kam sekoja nepilnu desmit minūšu pastaiga līdz Henriette Stadthotel Vienna. Lai gan pēc viesnīcas noteikumiem varējām iečekoties, sākot no plkst. 15.00, biju iepriekš sarunājis, ka varēsim atstāt somas un doties pilsētas izpētē. Reģistrāciju mēs veiktu vakarpusē, kad atgrieztos. Taču mums uzsmaidīja veiksme, un istaba bija jau sagatavota. Reģistrācijai nepieciešamo informāciju biju iepriekš aizpildījis internetā, tāpēc atlika vien uzrādīt personas apliecinošu dokumentu un saņemt atslēgu.

Kunst Haus Wien un Hundertvasera nams

Mazliet atvilkuši elpu, no viesnīcas izgājām ap plkst 13.30. Pēc piecpadsmit minūšu gājiena bijām nonākuši pie Kunst Haus Wien jeb Vīnes Mākslas nama. Tajā ir izvietoti Frīdriha Štovasera jeb Hundertvasera darbi. Šoreiz gan neiepazināmies ar mākslinieka daiļradi, bet aplūkojām ēku no ārpuses. Tā bija visnotaļ ekstravaganta, taču vēl interesantāki bija mūsu nākamie apskates objekti — Hundertvasera nams un Hundertvasera ciematiņš. Tie atradās turpat netālu, taču mēs pa ceļam vēl paguvām ieiet “Sisi&More” suvenīru bodītē, kur atrodami kavalitatīvi nieciņi.

Hundertvasers bija ļoti interesants vīrs. Viņš uzskatīja, ka katrs zemes gabals, kas tiek apbūvēts, tiek atņemts dabai. Un to vajag kompensēt. Šī iemesla dēļ arhitekts un multimākslinieks radīja elpu aizraujošas ēkas. Tās nesastāv no ģeometriski precīzām figūrām, jo Hundertvasers bija novērojis, ka dabā tādu nav. Un viņa ēkas taču atspoguļo dabu! Bez tam, no balkoniem vijas pavisam īstas efejas un visapkārt ir sastādīti kociņi.

Hundertvasera namā ir neliela bodīte, kurā ir izvietota mākslinieka skulptūra. Ticējums vēsta, ka īpaša radošuma dzirksts sagaida tos, kuri tai pieskarsies. Nu ko, radošums lieti noderēs! Veicis maģisko pieskārienu, es iegādājos arī burvīgu lietussargu. Pēc tam devāmies pāri ielai uz Hundertvasera ciematiņu.

Hundertvasera ciematiņš ir bijusī riepu rūpnīca, kas pārveidota, un nu tajā atrodami nelieli veikaliņi un kafejnīca. Šī vieta, mūsuprāt, ir noteikti jāapmeklē, ja reiz ir sanācis nokļūt Vīnē. Pat ja nevēlies iegādāties suvenīrus, kas gan tur ir lieliski, vari vienkārši pabaudīt interjeru un dizainu. Burvīga vieta. Mēs iegādājāmies Ziemassvētku eglītes rotājumu un devāmies uz Sv. Stefana domu.

Vīnes sirds — Sv. Stefana doms

Sv. Stefana doms jeb Steffl, kā to mīļi dēvē vietējie, ir Vīnes sirds un dvēsele. Arī cerību simbols, jo pēc Otrā pasaules kara ciestajiem bojājumiem, doms vēlāk tika atjaunots. Tas atradās pusstundas gājiena attālumā no Hundertvasera ciematiņa. Bodītē, kas atradās iepretim domam, iegādājāmies izcilas austriešu pirparkūkas ar plūmju pildījumu. Pēc tam ķērāmies pie Sv. Stefana doma izpētes. Ieeja baznīcā ir par brīvu, taču par maksu ir iespēja iegādāties atsevišķi biļetes uz Ziemeļu torni, Dienvidu torni un katakombām. Iesakām apmeklēt vismaz Ziemeļu torni. Biļetes mums trim uz Ziemeļu torni kopā izmaksāja 16,5 EUR. Uzbraucām tajā ar liftu (Dienvidu tornī ir jākāpj pa kāpnēm). No jumta pavērās fantastisks skats pār Austrijas galvaspilsētu, un bija labi apskatāma mozaīka ar Hābsburgu dinastijas simbolu — divgalvaino ērgli.

Sv. Stefana doms ir augstākā baznīca Austrijā (136 m). Tās pirmsākumi ir meklējami 12. gs., bet laika gaitā baznīca ir pamatīgi cietusi un pārbūvēta. Interesants fakts — 1782. gadā Sv. Stefana domā precējās Mocarts. Baznīca ir klātesoša vēl vairākos labi zināmos stāstos un vēstures pagriezienos. Stāsta, ka Ludvigs van Bēthovens esot atklājis pilnīgu dzirdes zudumu, kad pamanījis baznīcas skaņu iztraucētus putnus izlidojam no Sv. Stefana doma zvanu torņa, bet pats zvanus nav dzirdējis.

Dienvidu pusē jumtu rotā mozaīka ar divgalvainu ērgli, kas bija Austrijas impērijas simbols Hābsburgu valdīšanas laikā. Lielākais no Svētā Stefana katedrāles zvaniem ir “Pummerin”. Tas ir viens no lielākajiem zvaniem pasaulē. Sākotnēji zvans tika izkausēts no vairāk nekā 200 lielgabaliem, kas tika atņemti Turcijas karaspēkam pēc Vīnes aplenkuma 1705. gadā. 1945. Gadā, ugunsgrēka laikā, zvans ietriecās grīdā, iznīcinot torni. Septiņus gadus vēlāk tika uzstādīts jauns zvans, kas daļēji ir izkausēts no iepriekšējā. Pie baznīcas durvīm ārā ir slepena zīme — burts O un cipars 5. Piecinieks simbolizē piekto alfabēta burtu “E”. Tos sakombinējot, sanāk “OE” —Österreich. Tā bija pretošanās zīme, ko nacisti palaida garām Otrā pasaules kara laikā.

Vīnes Ziemassvētku tirdziņi

Pavadījušu aptuveni stundu Sv. Stefana domā, devāmies ārā un izstaigājām turpat blakus esošo Ziemassvētku tirdziņu. No krūzītes, kas veidota kā sarkans svētku zābaciņš, iemalkojām karstvīnu un bezalkoholisko punšu. Kas nu kuram sirdij tuvāks un ļauts. Punšs šķita briesmīgs, bet karstvīns gan bija pašā laikā. Tirdziņā tika pārdoti rotājumi, piprakūkas, trauki, virtuves dēlīši un citi labumi. Te varam vilkt paralēles ar Latviju — arī Austrijā tiek piedāvāti gaumīgi un kvalitatīvi amatnieku izstrādājumi.

Neliela atkāpe par Vīnes Ziemassvētku tirdziņiem. Īsi pirms Ziemassvētkiem esam devušies ceļojumos uz Romu, Londonu, Tallinu, Viļņu un citām pilsētām, kas lieliski uzbur svētku noskaņu, taču Vīne ir ļoti īpaša. Lielākais no Vīnes Ziemassvētku tirdziņiem atrodas pie rātslaukuma. Šis Ziemassvētku tirdziņš rātslaukumā tiek rīkots jau gandrīz 50 gadus, bet tā vēsture ir krietni senāka. Jau 1600. gadā pilsētā tika rīkots “Toma tirgus”, kas bija nosaukts par godu Svētajam Tomam — vienam no Kristus divpadsmit apustuļiem. 1772. gadā mainījās tirgus atrašanās vieta, un tas tika pārsaukts par “Svētā Nikolaja un Ziemassvētku tirgu”. Kā jau minējām, šobrīd galvenais Ziemassvētku tirdziņš ir izvietots pie Rātsnama, taču pilsētā ir vairāki izcili svētku tirdziņi. Pieminēšanas vērti ir Ziemassvētku ciemats Marijas Terēzijas laukumā, Ziemassvētku tirgus pie Šēnbrunnas pils un tirdziņš Prāterī, kur katru vakaru tiek rīkoti koncerti. Un tas nebūt nav viss saraksts. Apmeklējām arī tirdziņu pie Kārļa baznīcas un to, kas izvietots senajā tirgus vietā. Katrs no Vīnes Ziemassvētku tirdziņiem ir mazliet atšķirīgs. Katram ir savs raksturs un cita svētku sajūta.

Tāpat līdztekus tirdziņiem ir jāuzsver arī izgaismotā pilsēta un izgreznotie veikalu skatlogi, kas uzbur maģisku svētku sajūtu. Pie viesnīcu ieejām ir izvietoti riekstkoži cilvēka lielumā, izgreznotas eglītes un pirparkūku virtenes. Varam teikt, ka Vīne ir kļuvusi par mūsu iemīļotāko Ziemassvētku galamērķi un, ja kāda pilsēta ir gatava to pārspēt, gaidām ar nepacietību. Brauksim ciemos!

Mūsdienīgs ceļojums cauri gadsimtiem ar Time Travel Vienna

Pēc karstvīna krūzes Ziemassvētku tirdziņā, bija laiks iepazīties ar Vīnes vēsturi. Un to bijām nolēmuši darīt ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību. Time Travel Vienna piedāvāja aptuveni stundu garu programmu, kas ar 5D kino un citām mūsdienīgām tehnoloģijām izveda cauri Vīnes vēstures līkločiem. Skrējām ar žurkām pa stalažām, kas apjoza Sv. Stefana domu celtniecības laikā. Izvairījāmies no turku lielgabala lodēm Vīnes aplenkumā. Dejojām valsi pilī un slēpāmies no gaisa reidiem bumbu patversmē Otrā pasaules kara laikā. Viena no drūmakajām Time Travel Vienna telpām saucas “Mēra bedre”, un tā ir veltīta mēra laikam. Lai gan slimība atņēma dzīvību 100’000 pilsētniekiem, vīniešiem ir teiciens, ka pat mēri var uzveikt ar humoru, vīnu un dziesmām. Tas lieliski atspoguļajas dziesmā “Oh du lieber Augustin” jeb “Ak, dārgo Augustīn”. Dziesma ir balstīta uz patiesu stāstu par kroga muzikantu Markusu Augustīnu, kurš pilns kā mārks mēra laikā dzērumā esot pakritis uz ielas. Īpaši norīkoti cilvēki, kuru uzdevums bija aizvākt mirušos uz “mēra bedri”, noturēja Augustīnu par mirušu un nogādāja bedrē. Atskurbis no alkohola, muzikants pamodies pamatīgā līķu kalnā un kliedzis pēc palīdzības. Tā kā palīdzība nenāca, Augustīns ķērās pie pēdējā salmiņa un sāka spēlēt dūdas. To sadzirdējuši rīta baznīcas apmeklētāji, kas steiguši palīgā un izvilkuši lāga vīru no bedres. Lai cik dīvaini tas nabūtu, Augustīns pat pēc šī atgadījuma nesaslima ar mēri un nodzīvoja ilgu mūžu, izklaidēdams Vīnes iedzīvotājus ar savām balādēm.

Vakara noslēgumā — austriešu virtuve

Pulkstenis rādīja 18.00, kad izgājām no Time Travel Vienna, un nolēmām, ka ir pienācis laiks ieturēt vakariņas. Mūsu pirmā izvēle bija “Café Central”, taču tur mūs nobiedēja rinda, kas vairākos līkumos bija izvietojusies uz ielas. Plāns “B” pirmajai dienai bija lokāls “Einstein”, kas atradās netālu no Vīnes rātsnama. Lieliski! Tā bija iespēja pie reizes apmeklēt lielāko Vīnes Ziemassvētku tirdziņu, un ar to arī sākām. Šķiet, ka tik lielu svētku tirgu nekad nebiju redzējis. Te varēja iegādāties dažnedažādus svētku labumus, kā arī izbraukt ar karuseli. Milzīgie cilvēku pūļi gan nedaudz traucēja, tāpēc nonācām pie secinājuma, ka vakaros var izbraudīt tirdziņu atmosfēru, bet iepirkties ir labāk pa dienu. Tače eglīte, ak, eglīte uz neo-gotiskajā stilā būvētā rātsnama fona izskatījās fantastiski! Un karuselī braucošo bērnu smiekli gaisā sajaucās ar karameļu smaržu, ļaužu čalām un gaumīgu karstvīna noti.

Kādu stundu pavadījuši tirdziņā, devāmies uz iepriekš pieminēto krodziņu “Einstein”. Lokāls bija diezgan pilns, taču viens neliels galdiņš atradās. Kopumā gaisotne bija omulīga, bet mēs bijām iespiesti stūrī tādā veidā, ka nevarējām pakustināt rokas, lai atvērtu ēdienkarti. Kaut kā beigu beigās tas izdevās un tikām pie ēdiena pasūtīšanas. Es izvēlējos Vīnes šniceli ar kartupeļu salātiem, bet Agnese nosliecās uz gulaša pusi. Subjektīvais secinājums bija tāds, ka šnicele nav slikts ēdiens, bet tā ir mazliet pārvērtēta. Vīnes šnicele ir vienkārši panēta teļa gaļa, kas maksāja divtik kā Keitas izvēlētā vistas gaļas versija. Gulašs gan bija lielisks, tāpat kā apkārt valdošā atmosfēra.

Pēc vakariņām devāmies pastaigā uz viesnīcu. Vīnes centrā daudzviet tiek piedāvāti izbraucieni ar zirgu pajūgiem, un zirgu klātbūtne centrā ir jūtama jau pa gabalu. Ja jūti gaisā virmojam zirgābolus, vari izmantot šo aromātu par orientieri. Zini, ka tuvojies centram. Tā nu mēs pilniem vēderiem turpinājām ceļu, vadoties pēc zirgu atstātajām pēdām. Pa ceļam vēl piestājām pavērot ikonisko Ankeruhr pulksteni. To gan vislabāk darīt ir plkst. 12.00, kad visas pulkstenī izmantotās figūras veic īpašu parādi jeb goda apli. Adventes laikā katru dienu plkst. 17.00 Ankeruhr pulkstenī tiek atskaņoti Ziemassvētku korāļi.

Iespaidīgā Šēnbrunnas pils

Vīnes apmeklējums nav iedomājams bez Šēnbrunnas pils apskates. Šo baroka un rokoko stila pili ietver milzīgi dārzi un parks, kurā atrodama palmu māja un labirints. Turpat netālu atrodas vecākais zoodārzs pasaulē, kas joprojām darbojas. Šēnbrunnas zoo tika atvērts 1752. gadā! Vasarā ir jārēķinās, ka apkārtnes iepazīšana prasīs visu dienu. Mūsu situācija bija nedaudz citāda. Tā kā Vīni apmeklējām novembrī, ne visas atrakcijas bija atvērtas. Nolēmām izlaist arī zoodārzu, jo ziemā ne visi dzīvnieki ir apskatāmi. Bez tam, Vīnes zoodārzu bijām apmeklējuši jau pirms vairākiem gadiem, kad uz Vīni ceļojām pirmo reizi.

Brauciens ar metro līdz Šēnbrunnai

Bija burvīgs sestdienas rīts. Viesnīcu pametām ap plkst. 9.00 un devāmies nelielā pastaigā uz Scwedenplatz metro pieturu. No turienes pa zaļo U4 metro līniju var nokļūt līdz Šēnbrunnai. Debesis bija skaidras, un saule pielēja Vīnes ielas ar ziemai neraksturīgu siltumu. Beķerejās varēja manīt rosību — ļaudis steidza iegādāties kādu kruasānu vai brokastu maizīti. Pie metro ieejas iegādājāmies brauciena biļetes. Automāts rādīja, ka pieeaugušajiem viens brauciens ar metro maksā 2,40 EUR, bet bērniem un suņiem pienākas 50 % atlaide. Nopirkām braukšanas kartes uzreiz vairākiem braucieniem un devāmies pazemē, kur zilās kastēs bija jākompostē biļetes braucienam. Metro bija tīrs un viegli saprotams, tāpēc tas mums iepatikās uzreiz. Turpmākajā ceļojumā, ja bija jāmēro lielāki attālumi, devām priekšroku metro.

Šēnbrunnas pils apmeklējums

Lai neveidotos pārāk liela drūzmēšanās, apmeklētāju skaits Šēnbrunnas pilī tiek kontrolēts. Mēs ieradāmies biļešu kasē ap plkst. 10.00 un varējām iegādāties biļetes uz plkst. 11.50. Pieņemu, ka tūrisma sezonas laikā gaidīšanas laiks varētu būt krietni lielāks. Labā ziņa ir tā, ka nav jāstāv rindā. Izmantojām laiku, lai izstaigātu Šēnbrunnas Ziemassvētku tirdziņu un uzkāpām pakalnā līdz Gloriette kolonādei, no kuras pavērās lielisks skats pār pili un Vīnes pilsētu. Norādītajā laikā bijām atgriezušies pie pils ieejas. Pils greznību ir vārdiem grūti aprakstīt, tāpēc šoreiz pat necentīšos to darīt. Vien piebildīšu, ka Šēnbrunnas pils ilgu laiku bija Hābsburgu dinastijas vasaras rezidence. Nozīmīgi notikumi tajā norisinājās arī krietni vēlāk, piemēram, 1961. gadā pilī tikās Džons Kenedijs un Ņikita Hruščovs.

Mēs novērtējām iespaidīgo pils interjeru un audiogida stāstus, taču pārāk ilgi katrā istabā neuzturējāmies. Interesants stāsts saistās ar Spoguļu halli. Tur sešu gadu vecumā savu pirmo koncertu karaliskajai ģimenei nospēlēja talantīgais Volfgangs Amadejs Mocarts. Mūsu biļetes neietvēra visu pils apskati, un jau ap 12.30 bijām galā.

Par divu pieaugušo un vienu bērnu biļeti kopā samaksājām 73 EUR. Piedāvājumā bija arī dārgākas ieejas kartes, kas ļāva aplūkot visu pili, taču devām priekšroku īsākajai ekskursijai. Ar to bija pietiekami, lai rastos priekšstats par Hābsburgu dinastijas varenību un Šēnbrunnas pils vēsturi.

Austrijas Nacionālā bibliotēka

Pēc Šēnbrunnas pils apmeklējuma ar metro atgriezāmies centrā. Izkāpām pieturā pie Kārļa laukuma un devāmies apskatīt Kārļa baznīcu. Dekoratīvā baseina vietā, kas vasarās tiek piepildīts ar ūdeni un rada burvīgu baznīcas atspulgu, šobrīd atradās Ziemassvētku tirdziņš. Sortimenta ziņā tas bija mazliet atšķirīgs no pārējiem Vīnes Ziemassvētku tirdziņiem. Pēcāk pastaigājāmies līdz Albertina muzejam. Novērojām milzīgās rindas pie Vīnes kafijas namiem un Ziemassvētku noskaņās izgreznotos veikalus. Iespaidīgi. Visnotaļ iespaidīgi. Iekšā Albertina muzejā gan negājām, bet aplūkojām leģendārās kāpnes, kuras vienmēr rotā kāds slavens mākslas darbs.

Uzkāpjot pa tām augšā, pavērās lielisks skats uz pasaulslaveno Vīnes operu. Uztaisījām pāris foto un devāmies uz Austrijas Nacionālo bibliotēku. Tā kļuva par vietu, kas mani ceļojuma laikā pārsteidza visvairāk.

Sāksim ar to, ka nebijām Austrijas Nacionālajā bibliotēkā ieradušies, lai aizņemtos grāmatu, bet gan, lai apmeklētu centrālo halli (State Hall). Nopirkām ģimenes biļeti par 16 EUR un devāmies iekšā. Kaut ko tādu savā dzīvē nebiju redzējis! Šķita, ka bijām nonākuši kāda fantāzijas stāsta sākumā, un skulptūras kuru katru brīdi atdzīvosies. Vai, piemēram, trepes uz nākamo smagnējo grāmatu plauktu pārstums divi īgni goblini. Nekas no tā mani šajā vietā nepāsteigtu. Es prātoju par to, kādus tik arhitektūras un dizaina brīnumdarbus cilvēki mēdza radīt! Kā no tā skaistuma mēs nonācām līdz garlaicīgām, pelēkām kastēm? Mēs apbrīnojām senos globusus un milzīgos grāmatu plauktus, kas stiepās vairāku stāvu augstumā. Pavadījām bibliotēkā nepilnu stundu.

Impērisko dārgumu krātuve

Turpat ap stūri, pāris minūšu gājiena attālumā no bibliotēkas, atradās Impērisko dārgumu krātuve. Pieaugušajiem ieejas biļete maksāja 16 EUR, bet bērni muzeju drīkstēja apmeklēt par brīvu. Impērisko dārgumu krātuvē ir izvietoti valdnieku, piemēram, Bohēmijas karaļa, tērpi, scepteri un kroņi. Tāpat tur aplūkojami grezni trauki un dārgi zobeni. Vienā no telpām ir izvietots narvaļa rags. Tiesa, 1540. gadā, kad to Ferdinandam I dāvināja Polijas karalis Sigismunds I Vecais, tika uzskatīts, ka tas ir vienradža rags. Tolaik Hābsburgi uzskatīja, ka viņu rokās ir nonācis īsts dārgums.

Likteņa šķēps

Viens no interesantākajiem muzeja eksponātiem ir Likteņa šķēps. Tiek uzskatīts, ka tas ir šķēps, ar kuru romiešu kareivis Longins pārbaudīja, vai Kristus patiešām ir miris, iedurot Jēzum sānā. Krustneši atklāja šķēpu Pirmā Krusta kara laikā 1098. gadā. Leģenda vēsta, ka tas, kuram pieder šis šķēps, tur rokās pasaules likteni. Un šķēpu savās rokās esot turējuši vairāk nekā 40 valdnieki, tostarp Konstantīns un Kārlis Lielais. Ar Likteņa šķēpu apmāts bija arī Ādolfs Hitlers, kurš kopš 19 gadu vecuma mēdza apmeklēt Impērisko dārgumu krātuvi Hofburgas pilī, lai kā nohipnotizēts lūkotos uz relikviju. 1938. gadā Hitlers ieradās Vīnē, lai pārraudzītu Austrijas anšlusu, pie reizes pārvietojot Impēriskās dārgumu krātuves kolekciju uz Nirnbergu. Likteņa šķēps nokļuva ASV armijas rokās 1945. gada 30. aprīlī, un dažas stundas vēlāk fīrers izdarīja pašnāvību.

Ne visi uzskata, ka šobrīd muzejā esošais šķēps ir oriģināls. Kāds uz vācu zemūdenes dienējis jūrnieks ir stāstījis, ka palīdzējis nogādāt šķēpu uz Antarktīdu. Šo misiju esot organizējis Heinrihs Himlers, kuram šķēpu nogādāt drošībā ir licis Hitlers. Mūsdienās neskaitāmi relikviju mednieki joprojām cenšas šo mīklu atrisināt. Taču mums bija jāatrisina cits, krietni vienkāršāks jautājums — kur ieturēt maltīti, pirms atgriezties viesnīcā? Beigu beigās nolēmām paņemt maltīti līdzi uz viesnīcu.

Militārās vēstures muzejs

Svētdienas rītā ieturējām brokastis viesnīcā un mazliet pēc plkst. 9.00 devāmies uz U1 metro līniju, lai brauktu uz Militārās vēstures muzeju. Pietura atradās pie viesnīcas, un tas ļāva ietaupīt mazliet laika. Braucām līdz Kaplerplatz metro stacijai un tālāk ceļu mērojām kājām. Muzejs atradās aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā.

Jau esot galā uzzinājām, ka ir slēgta Otrā pasaules kara zāle. Žēl, jo tā bija viena no interesantākajām muzeja daļām.

Militārās vēstures muzejs savas durvis vēra 1869. gadā, un tas ir iekārtots bijušā Vīnes arsenāla telpās. Laika gaitā ekspozīcijas ir tikušas papildinātas. Šobrīd muzejā var iepazītīs ar militāro vēsturi, kas ietver laika periodu no 16. gs. līdz 1955. gadam. Te aplūkojami ieroči, gleznas, kurās iemūžināti militāri konflikti, tanki, bruņas un citas ar kariem saistītas lietas. Tā, piemēram, uzzinājām, ka gaisa balonus ienaidnieka pozīciju novērošanai izmantoja jau 18. gadsimta beigās. Ja ir vēlme ar vēsturi iepazīties detalizētāk, telefonā var lejupielādēt audio gidu. Tā kā Otrā pasaules kara zāle bija slēgta, muzeja apmeklējums aizņēma aptuveni divas stundas. Citādi droši vien būtu jārēķinās ar vismaz trim stundām.

Ceļojums skaņu pasaulē jeb Mūzikas nams

Mēdz teikt, ka laikā, kad runā lielgabali, mūzas klusē. Grūti gan iedomāties Vīni bez mūzikas, tāpēc pēc Militārās vēstures muzeja apmeklējumu devāmies uz Mūzikas namu jeb “Haus der Musik”. Priekšrocība, izvēloties iet kājām, nevis braukt ar metro, ir iespēja pa ceļam pavērot pilsētu un sajust tās īsteno garšu. Tā nu mēs nogājām gar Belvēderes pili, kur novembra izskaņā bija ierīkots Ziemassvētku tirdziņš. Vasarās te darbojas strūklakas, un varējām tikai iztēloties, cik te ir skaisti, kad zaļo dārzi.

Mūzikas namu ieteiktu apmeklēt ikvienam, pat tad, ja ar klasisko mūziku cilvēks ir uz Jūs. Vieta noteikti patiks arī bērniem. Šajā interaktīvajā muzejā var aizraujošā veidā iepazīties ar skaņu un mūziku. Piemēram, uzliekot austiņas, vari paklausīties, kā pasauli dzird bērns, vēl esot mātes vēderā. Tāpat ir iespēja sakomponēt valsi un interaktīvi diriģēt Vīnes Filharmonijas orķestri. Ja vien šie mūziķi zinātu, kā viņiem ir paveicies, ka diriģents neesmu es! Atsevišķas istabas bija veltītas Haidnam, Mocartam un citiem izciliem komponistiem. Vai zināji, ka Bēthovena Trešā simfonija sākotnēji bija veltīta Napoleonam Bonapartam? Kad Napoleons 1804. gadā kronēja sevi par Francijas imperatoru, Bēthovens bija dziļi vīlies un no šī veltījuma atteicās.

Tasīte kafijas Eiropas kafijas galvaspilsētā

Pēcpusdienā nolēmām, ka ir pienācis laiks nobaudīt tasīti Vīnes Melange kafijas. Un kur gan citur to darīt, ja ne leģandārajā Café Central? Lai gan nācās kādas 20 vai 30 minūtes pastāvēt rindā, tas bija tā vērts! Kafija bija debešķīga un to pašu var teikt par štrūdeli ar vaniļas mērci, taču īpašu šo kafijas nama apmeklējumu padarīja atmosfēra. Muzikanta klavierspēle un greznais interjers domās ļāva aizceļot uz citu gadsimtu. Uz laiku, kad te sēdēja Freids un citi vēstures dižgari, apspriežot mākslu un cilvēka prāta līkločus.

Par Vīnes kafijas kultūras aizsākumiem joprojām tiek lauzti šķēpi. Viena no leģendām vēsta, ka pēc pilsētas aplenkuma 1683. gadā kāds izmanīgs ierindnieks vārdā Georgs Francs Kolšickis esot ticis pie pēdējā osmāņu atstātā kafijas pupiņu maisa. Ilgi nedomādams, viņš atvēris pirmo kafijas namu “Zilā pudele”. Otra versija ir tāda, ka Vīnes pirmā kafijas nama īpašnieka gods pienākas noslēpumainajam armēņu spiegam Diodato. Viņš zināšanas par kafiju esot paņēmis līdzi no dzimtenes un gardo dzērienu pasniedzis Hābsburgu galmam. Lai kā arī būtu, Vīne tiek uzskatīta par Eiropas kafijas galvaspilsētu, un Vīnes kafijas namu kultūra ir ierakstīta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Vīnes panorāmas rats un Prāters

Pacilātā noskaņojumā pametām siltās un omulīgās Café Central telpas, lai dotos galvu reibinošā karuseļu braucienā, ko piedāvāja atrakciju parks Prāters. Sākām ar Vīnes panorāmas ratu, no kura pavērās skats pār izgaismoto pilsētu. Jo īpaši izcēlās futbola stadions, kurā tobrīd Austrijas izlase mērojās spēkiem ar Slovēniju. Stadions sūtīja debesīs ne tikai gaismas, bet arī cerības staru, jo Romano Šmits nupat bija izvirzījis Komandu vadībā. Spēle gan noslēdzās ar rezultātu 1:1. Lai vai kā, pirms brauciena ar panorāmas ratu bija iespēja iepazīties ar tā vēsturi. Īpašā telpā bija ierīkoti miniatūri rata modeļi no dažādiem laikiem. Pēc tam izbraucām ar spoku vilcienu un izbaudījām nelielu amerikāņu kalniņu. Ziemas sezonā ne visas atrakcijas bija pieejamas, taču adrenalīnu Prāterī noķert var, par to šaubu nav.

Atceļā uz viesnīcu dzelzceļa stacijā nopirkām ūdeni. Austrijā, kā jau tas daudzviet pieņemts, pārtikas veikali svētdienās nestrādā, tāpēc par pārtiku un ūdeni ir jādomā laikus.

Jūras nams un mājupceļš

Virs Vīnes lēni pacēlās rīta saule. Mēs baudījām pēdējās brokastis viesnīcā, pie kurām jau bijām pieraduši. Šotiņš biešu sulas, svaigi dārzeņi, maize, gaļa un olas. Un kafija, protams. Uzreiz pēc brokastīm izrakstījāmies no viesnīcas, bet sarunājām, ka līdz pēcpusdienai atstāsim glabāšanā koferus. Tā kā lidmašīnas izlidošanas laiks bija plkst. 18.00, varējām doties vēl vienā garā pastaigā pa pilsētu.

Kādu brīdi pastaigājāmies gar Donavas kanālu, līdz visbeidzot nogriezāmies uz Votīva baznīcas pusi. Šī iespaidīgā neogotiskā katoļu baznīca ir uzcelta vietā, kur tika veikts atentāts pret Austrijas imperatoru Franci Jozefu I. Pēc tam vēlreiz izstaigājām rātslaukuma Ziemassvētku tirdziņu. Ja vakaros tajā var baudīt lielisko atmosfēru, tad iepirkšanās procesu labāk ir veikt dienas laikā. Dienā ir ļoti maz pircēju, tāpēc var mierīgā gaisotnē aplūkot preci un aprunāties ar pārdevējiem.

Pēc tirgus apmeklējuma turpinājām pastaigu līdz par Jūras namam. “Haus des Meeres” ir publisks akvārijs desmit stāvos. Tur apskatāmas ne tikai zivis, bet arī čūskas, ķirzakas un pērtiķi, kas ir burtiski ar roku sasniedzami. Mums visvairāk patika jūras bruņurupuči un dīvainās ģitārzivis.

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Vīni baudījām laikā posmā no 2024. gada 15. novembra līdz 18. novembrim. Protams, vienmēr var vēlēties vairāk laika ceļojumam, taču arī šajās dienās izdevās redzēt gana daudz. Ieejas biļetes muzejos un atrakcijās ir salīdzinoši padārgas, taču Vīnē ir daudz brīnišķīgu vietu, ko var apmeklēt bez maksas. Viens no piemēriem ir Šēnbrunnas pils dārzs. Daļa tūristu aplūko pili no ārpuses, izstaigā dārzus un uzkāpj pakalnā līdz Gloriette. Par to nav jāmaksā. Maksa tiek piemērota tikai ieejai pilī. Tāpat bez maksas var apmeklēt Hundertvasera ciematiņu un izstaigāt Belvēderes pils dārzus.