Vai Kuldīga nav lieliska vārda dienas dāvana?

Nu nē! Nesaņēmu es, protams, vārda dienas dāvanā Goldingenas atslēgas, bet ceļojumu uz Kurzemes sirdi gan. Turklāt kādu! Ar nakšņošanu senatnīgā dzīvoklītī, Dzīvā muzeja apmeklējumu un burvīgām vakariņām Alekšupītes krastā. Izbrauciena rītā gan viss tik rožaini neizskatījās…

Izbrauciens uz Kuldīgu

Jau kopš agra rīta Rīgā lija, un neko labāku nesolīja arī Kuldīgā. Tas nozīmēja plānu maiņu, Lāčkroga ezera vietā piestāsim pie Usmas baznīcas. Arī pārējais sestdienas maršruts bija uz jautājuma zīmes, kopīgi nolēmām, ka dienas laikā pielāgosimies apstākļiem. Viens gan bija skaidrs kā diena (ne šī lietainā diena, protams) — pirmā pietura būs zvejnieksvētku tirdziņš Engurē.

Visu ceļu lija. Lija, kad braucām cauri Jūrmalai un tad Lapmežciemam. Lietus uzcītīgi turpināja nodarbināt automašīnas logu slotiņas kā Ragaciema sedumā, tā pie Lāčupītes dendrārija un Plieņciema kāpas. Bet visstiprāk lija Engurē. Brīdī, kad bija jāpamet omulīgais auto salons, lai apmeklētu zvejnieksvētku tirdziņu.

Apjozām lietusmēteļus un devāmies izstaigāt amatnieku un zivju tirdziņu. Mūsu vēlmi pēc kūpinātām zivīm un svaigi ceptiem gaļas raušiem pat kārtīga vētra neaizgaiņātu!

Pēc aptuveni stundas, izmirkuši līdz vīlei, atgriezāmies automašīnā. Guvums bija pamatīgs — lucīši, pīrādziņi, sviesta zivs šašliks un kas tik vēl ne. Ceļš mūs sauca, un uzņēmām kursu Usmas baznīcas virzienā.

Usmas baznīca

Šķiet, ka pats cilvēku maldinātājs Vadātājs bija pieslēdzies mūsu navigācijas sistēmai. Braukājām pa nelieliem meža ceļiem, te nonākot Mordangā pie trušu būdām, te ceļš bez pēdām izgaisa pielijušā meža pļavā. Un atkal — jābrauc atpakaļ un jāmēģina cits virziens. Man šāda maldīšanās bija pa prātam. Satikām garausi, vērojām, kā lietus lāses vizuļo sudrabainajās priežu skujās un izbaudījām visapkārt esošo mieru. Par civilizācijas esamību liecināja vien šaura ceļa strēle, kas locījās cauri mežam. Visbeidzot nonācām pie galamērķa.

Usmas baznīca ir dabiska un vienkārša, tā lieliski iederas vidē. Varbūt tāpēc, ka baznīca te atradusies jau kopš 1704. gada? Sākotnējā tēsto guļbaļķu baznīca gan šobrīd atrodas Brīvdabas muzejā, bet celtne, kas pavērās mūsu priekšā ir būvēta 1936. gadā, uz vecās baznīcas pamatiem. Ļoti gribējās Usmas baznīcu aplūkot arī no iekšpuses, taču tā diemžēl bija slēgta. Neko darīt, nācās doties tālāk. Aiz auto loga zibēja kempings pēc kempinga, un turpmāk Usmas ezers man asociēsies tieši ar vasaras nometnēm.

Ko apskatīt Kuldīgā?

Vēlmes apkopotas, plāns sastādīts un labi zinājām, ko apskatīt Kuldīgā. Ekskursiju sadalījām divās dienās, un pirmais pieturas punkts sarakstā bija Dzīvais muzejs.

Dzīvais muzejs

Dzīvajā muzejā ekskursijas notiek noteiktos laikos un gides pavadībā. Mēs ieradāmies uz ekskursiju plkst. 16:30. Ieejas biļete maksāja 7 EUR no cilvēka un teikšu, ka pasākums bija katra centa vērts. Dzīvais muzejs mūs iepazīstināja ar dažādiem Kuldīgas pilsētai nozīmīgiem vēstures periodiem, sākot jau ar tās dibināšanu 1242. gadā. Starp citu, līdz pat 1919. gadam Kuldīgu dēvēja par Goldingenu.

Muzeja senatnīgās telpas lieliski papildināja hologrammas, skaņas efekti un kustīgi objekti. Katra no interaktīvajām istabām bija veltīta noteiktam laika periodam, piemēram, Lielajai mēra epidēmijai vai hercoga Jēkaba valdīšanai. Vienā no telpām gides pavadībā šķērsojām Atlantijas okeānu uz hercoga Jēkaba kuģa! Galamērķis — Kurzemes hercogistes kolonija Tobago. Ekspozīcija bija izvietota uz kustīgas platformas, bet muzeja apmeklētāji sasēda uz kuģa mucām, tāpēc par ceļojuma autentiskumu nebija ne mazāko šaubu. Gide pastāstīja, ka uz Gambiju, kas arī tolaik bija Kurzemes hercogistes kolonija, tika vests dzintars, degvīns, vārāmais sāls, audumi un dzelzs izstrādājumi. Rietumāfrikā, savukārt, tika iepirkti vergi, kurus pēcāk nogādāja uz Tobago darbam tabakas, cukurniedru un kafijas plantācijās. No tabakas ir cēlies arī Tobago nosaukums (Tabakas salas).

Gides stāstījums bija aizraujošs, un 30 minūtes palidoja nemanot. Pēc ekskursijas izstaigājām mazās suvenīru bodītes uz Baznīcas ielas. Apceļojot Latviju, ir jauki iegriezties šādos vekaliņos, jo vairums suvenīru ir mājražotāju darbs. Kvalitatīvs un gaumīgs. Priecē, ka lēto plastmasas mēslu laiks ir beidzies. Arī ārzemju ceļojumos cenšamies iegādāties vietējo mākslinieku darbus, nevis masveidā kaur kur Āzijā saražotus štruntiņus.

Kur Kuldīgā paēst?

Jau vairākas reizes esam mēģinājuši ietrāpīt uz pusdienām “Stender’s”, taču tur nekad nav brīvu vietu. Tā bija arī šoreiz. Tāpat lieliskas atsauksmes ir dzirdētas par restorāniem “Kursas Zeme” un “Goldingen room”, un mēs ļoti ceram kādā no šīm vietām paēst, kad ciemosimies Kurzemē nākamreiz.

Tā nu ir sagadījies, ka Kuldīgā paēst mums ir sanācis tikai “Pagrabiņā”. Par šo krodziņu varam teikt tikai labu, ēdiens vienmēr ir bijis līmenī, bet telpas ir ierīkotas Kuldīgas vecajā rātsnamā, kas senos laikos kalpoja par cietumu. Tas bija perfekts vakara noslēgums pēc Dzīvā muzeja apmeklējuma. Mēs gan izmantojām vasaras priekšrocības un izvēlējāmies vakariņas baudīt uz terases, klausoties, kā garām čalodama plūst Alekšupīte, nevis bijušajās cietuma kamerās.

Kuldīgas skatu tornis

Laiks joprojām bija apmācies, kad nākamajā rītā ap plkst. 9:30 izgājām no naktmītnes, taču debesis sāka skaidroties. 1905. gada parka nelielajā dīķītī palēnām atvērās ūdensrozes. Lai gan iepretim esošais jasmīns bija gandrīz nobiris, daži ziedi vēl spītīgi turējās krūmā un ar savu smaržu reibināja garāmgājējus. Reklāmas stabs aicināja “apturēt laiku”. Tas bija ielūgums uz izstādi par priekšmetu restaurāciju, taču ironiskā kārtā laika mums nebija. Jau tā atpalikām no grafika, kas iepriekšējās dienas izmaiņu dēļ bija kļuvis vēl pieblīvētāks.

Aizgājām līdz dabas lieguma “Ventas ieleja” slīpajam skatu tornim. Neskatoties uz to, ka par šo atrakciju nebija jāmaksā, apmeklētāju Kuldīgas skatu tornī svētdienai nepiedienīgi agrajā rīta stundā nebija daudz. Un labi vien ir. Kas par skatu pavērās no 25 m augstās platformas! Un mēs to varējām baudīt karaliskā vientulībā. Ainaviskā Kuldīgas vecpilsēta, kas, starp citu, ir ierakstīta UNESCO mantojumā, Ventas rumba, senais ķieģeļu tilts un Ventas ieleja — viss kā uz delnas!

Ventas rumba

Bez platākā ūdenskrituma Eiropā apmeklējuma izbrauciens uz Kuldīgu būtu nepilnīgs, un tieši turp veda mūsu ceļš. Pavasaros, kad Kuldīgā lec vimbas, Ventas rumbas krastos čum un mudž no tūristiem, taču šis rīts bija citāds. Ja neskaita ūdenskrituma simfoniju, apkārtnē valdīja miers un klusums.

Žēl, ka peldšorti bija palikuši mašīnā, jo ūdens bija pasakains. Cik nu to ļāva apģērbs, iebridu Ventā, rumbas pakājē un kādu brīdi novēroju pīļu ģimeni. Agnese un Keita tikmēr baudīja Kuldīgas sadzīves ainiņas — kāda sieviete Ventas rumbā mazgāja kartupeļus. Izmantojot groziņu, kam ūdens brīvi tek cauri, process ir ātrs un neprasa piepūli.

Kuldīgas Svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskā baznīca

Tā nu sanāca, ka Kuldīgas Svētās Katrīnas evaņģēliski luterisko baznīcu apmeklējām svētdienas rītā. Svētdienās programma ir sekojoša: līdz plkst. 11:00 notiek dievkalpojums, bet pēc tam divas stundas ir atvēlētas tūristiem, kuriem arī iespēja būt tuvāk Dievam. Nu ja ne Dievam, tad debesīm pavisam noteikti, jo ir iespēja uzkāpt baznīcas zvanu tornī.

Kuldīdznieki ir dievbijīgi ļaudis. Pulkstenis rādījā jau kādas minūtes piecas vai desmit pāri vienpadsmitiem, bet baznīcas durvis kā nevērās, tā nevērās. Dažas steidzīgāko tūristu grupiņas jau devās prom, neziņā, vai maz baznīca tiks atvērta, bet mēs bijām apņēmušies gaidīt. Un jau pēc dažām minūtēm pacietība atmaksājas. 

Baznīcas administrators, kurš pavadīja uz dievkalpojumu sanākušos, bija omulīgs, runātīgs kungs gados, kas nekautrējās plēst jokus. “Baznīcā ieeja ir par brīvu, bet ja ir vēlme uzkāpt tornī zvanus aplūkot, tas maksās eiro no deguna,” viņš teica. Samaksāju par trim deguniem un kāpām augšā.

Kā jau tas šādām vietām piederas, kāpnes bija šauras un salīdzinoši stāvas. No 34 m augstās zvanu platformas varēja pārlūkot Kuldīgas vecpilsētu, bet manu uzmanību vairāk piesaistīja milzīgais baznīcas zvans. Ja vien tas prastu runāt! Torņa lielais zvans ir liets tālajā 1692. gadā, bet Otrā pasaules kara laikā to paglāba pilsētas iedzīvotāji. 565 kilogramus smagais zvans jau bijis nolaists zemē vešanai uz pārkausēšanu, bet kuldīdznieki relikviju paslēpa. Un te nu tas bija, atgriezies mājās. Es būtu vēlējies papētīt šo vēstures liecību ilgāk, tāpat kā pavērot, kas notiek virs Kuldīgas sarkano kārniņu jumtiem, taču pulkstenis strauji tuvojās divpadsmitajai stundai. Mēs noteikti nevēlējamies atrasties zvanu tornī brīdi, kad tiks zvanīti baznīcas zvani.

Riežupes smilšu alas

Uz Riežupes smilšu alām devāmies uzreiz pēc baznīcas torņa apskates. Alas var aplūkot tikai gida pavadībā, un mums nācās pagaidīt iepriekšējās ekskursijas beigas. Kamēr gaidījām, no alas izskrēja kāda sieviete. Kādu mirklīti pastāvējusi ārā, viņa no jauna saņēma drosmi un gāja atpakaļ iekšā. Tajā brīdī es aizdomājos par to, ka alas droši vien ir ļoti šauras, kas cilvēkiem ar izteiktu klaustrofobiju varētu būt ļoti nepatīkami.

Nezinu, vai piemērotas ar klaustrofobiju sirgstošajiem, bet pārlieku šauras Riežupes smilšu alas nebija. Nu vismaz ne tā, ka kaut kur būtu baigi jāspraucas vai uz vēdera jālien. Alu paplašinājumos gide apturēja grupu, lai iepazīstinātu mūs ar dažādiem interesantiem faktiem. 

Riežupes smilšu alas ir raktas ar lāpstām vairāku paaudžu garumā, un te strādājuši gan lieli, gan mazi. Iegūtās baltās kvarca smiltis izmantoja stikla ražošanai. Kas vēl interesanti — alās ir nemainīga temperatūra (+8°C) visa gada garumā, bet no novembra līdz martam Riežupes smilšu alas ir apmeklētājiem slēgtas, jo te pārziemo aptuveni 200 sikspārņi.

Lāčkroga ezers

Atceļā uz Rīgu piestājām pie Lāčkroga ezera. Šo mazo ezeriņu bijām plānojuši apmeklēt jau turpceļā, taču sestdiena bija apmākusies. Lāčkrogu ir vērts apmeklēt saulainās dienās, jo tikai tad ir iespējams izbaudīt ūdens spilgti tirkīzzilo krāsu. Par laimi, tieši tāda bija 12. jūlija svētdiena.

Interesants fakts: Lāčkroga ezers tiek uzskatīts par vienu no tīrākajiem, ja ne pašu tīrāko Baltijā, jo ūdens tajā nāk no pazemes avotiem. Daudzviet internetā ir minēts, ka Lāčkroga ezera ūdeni var dzert tāpat kā no Kanādas kalna ezeriem, taču mēs to neizmēģinājām un nerekomendējam arī citiem. Ar foto būs gana!

Piezīmes no ceļojuma žurnāla

Atkalredzēšanās ar Kurzemes skaistākajām vietām nelika vilties. Kuldīgu izbaudījām 2026. gada 11. un 12. jūlijā, un šī nedēļas nogale bija lielisks turpinājums izbraucienam uz Kolku jūnija beigās.

• Iesakām Kuldīgu apmeklēt nesteidzoties, pievēršot uzmanību detaļām. Tieši tādas sadzīves ainiņas kā kartupeļu mazgāšana Ventas rumbā, svēteļi uz kārniņu jumtiem un kaķis, kas saulītē slinki staipās pret durvju stenderi, ļāva ielūkoties pilsētas dvēselē un valdzināja mūs ne mazāk kā tūristu iecienītākie apskates objekti Kuldīgā.
• Ja plāno apmeklēt Riežupes smilšu alas, noteikti paņem līdzi džemperi vai jaku, jo temperatūra alās visu gadu ir +8°C!
• Ja saulainā dienā esi Lāčkroga tuvumā, noteikti ieliec to par pieturas punktu! Tirkīzzilais ūdens atgādina skaistās lagūnas ārzemju ceļojumos un būs lielisks fons fotogrāfijai, ko ielikt rāmītī.